Книга - Jauna pieeja biznesam

Jauna pieeja biznesam
Iļja Laurs


Viens no ievērojamākajiem Lietuvas uzņēmējiem un investoriem Iļja Laurs grāmatā Jauna pieeja biznesam atklāti dalās gūtajā pieredzē, veidojot savu kompāniju, pasaulē lielāko atvērto mobilo aplikāciju platformu GetJar. Grāmatā dzīvi un izjusti tiek stāstīts par uzņēmējdarbību un tās aizkulisēm, dodot padomus, kā sākt biznesu un kā to veiksmīgi attīstīt. Atsaukdamies uz piemēriem no ikdienas pieredzes, I. Laurs tēlaini ilustrē jaunā biznesa raksturu, iepazīstina lasītājus ne vien ar investīcijām un opcijām, bet arī ļauj tuvumā iepazīties ar tādām pasaules lielākajām un veiksmīgākajām kompānijām kā Facebook, Google un Microsoft. Pirmoreiz lasītājs varēs raudzīties uz lielāko inovāciju centru – Silīcija ieleju – ar lietuvieša acīm, kurš tur dibinājis pirmo lietuviešu kompāniju.





Iļja Laurs

Jauna pieeja biznesam





Sākums



2012. gada 18. maijā pasauli satricināja neticams notikums. Sociālais tīkls “Facebook” akciju biržā tika novērtēts par vairāk nekā 100 mljrd. ASV dolāru. Tas bija viens no augstākajiem kompānijas novērtējumiem pasaules vēsturē. Piecu gadu laikā šī kompānija bija sasniegusi to, kā dēļ citiem vajadzēja strādāt veselas simtgades.

Zinātkāre mūs aizvedusi pie pārsteidzošiem sasniegumiem. Ceļasomas kravā pirmie Marsa iedzīvotāji, Lielais hadronu paātrinātājs ieskatās Visuma dziļākajos noslēpumos, cilvēka roku veidotais “Voyager 1” sūta datus no Saules sistēmas nomales. Sākas jauna ēra, dzimst virtuālo tehnoloģiju sabiedrība. Mēs lūkojamies ne tikai augšup uz debesīm, bet atrodam arī unikālas telpas sev apkārt. Arvien vairāk ierīču ļauj ienirt virtuālajā realitātē. Tiek pilnveidoti domu lasītāji. Drīz varēsim dzert kafiju kopā ar mūsu jaunajiem intelektuālajiem draugiem, ar mūs pašus atspoguļojošiem robotiem humanoīdiem. Vērojam neticamus zinātnes un biznesa sasniegumus. Fundamentāli mainās visi spēles noteikumi.

Pēdējo piecu gadu laikā man bijis jāapsver ne vien Rietumu pasaulē jau labi zināmie ekonomikas likumi, bet arī jāizpilda jaunāko biznesa modeļu noteiktās prasības. Vajadzēja mācīties no tādiem pasaules līderiem kā “Yahoo”, “Google”, “Microsoft” un izveidot mūsdienās lielāko bezmaksas mobilo aplikāciju platformu pasaulē. Tie bija ne tikai likumi, kas atrodami rokasgrāmatās, bet reizē arī reālās dzīves skola.

Šodien fantāzija iet kopā ar realitāti – cilvēkam ir unikāla iespēja gūt pārsteidzošus panākumus. Katra jauna diena atnes arvien lielākus izaicinājumus un paver neredzētas iespējas. Priecājos, ka varu dalīties ar uzkrāto pieredzi, un aicinu kopā ar mani paceļot mūsdienu biznesa telpā. Cilvēce dodas pretī nebijušam piedzīvojumam, kurā zināšanas un iztēle var izmainīt sabiedrību, valsti un varbūt visu pasauli.



    Ar cieņu,
    Iļja Laurs


Kas gan ir mainījies ceturtdaļgadsimta, nepilnas cilvēka dzīves, laikā, ka esam liecinieki tik iespaidīgām pārmaiņām biznesa pasaulē?


Slavenā Bila Geitsa “Microsoft” 1985. gadā tika novērtēta “knapi” par 778 milj. ASV dolāru, 2004. gadā pirmo reizi biržā izgājusī “Google” bija vērta “tikai” 23 mljrd. ASV dolāru. Taču 2004. gadā izveidotais sociālais tīkls “Facebook” šodien ir pat 100 mljrd. ASV dolāru vērts. Šodien tam ir lietotāji visā pasaulē – katrā valstī, katrā vecuma grupā.

Līdz šim nevienam uzņēmējam nebija izdevies tik veiksmīgi attīstīties un izplatīt savu radīto produktu.

Pasaules ekonomikas forumā Davosā man nācās piedalīties lielāko telekomunikāciju līderu diskusijā. Atceros, ka man līdzās sēdošais “China Telecom” vadītājs lepni apgalvoja, ka viņa kompānijai šobrīd ir 600 milj. lietotāju. Taču amerikānis, diskusijas moderators, atteica: “Nav slikti. Gandrīz tikpat lietotāju ir “Facebook”.” Tagad šī kompānija jau kļuvusi par atskaites punktu ne tikai tādiem milžiem, kuri dominējuši tirgū daudzus gadus. Ja padomā, 600 milj. lietotāju ir patiešām liels un iespaidīgs skaits. Tomēr globalizācija diktē jaunus noteikumus, un pašos pamatos mainās cilvēces izpratne par biznesu.

Man pašam, attīstot globālo biznesu, nākas daudz ceļot un ne mazums laika pavadīt lidostās. Lai velti netērētu laiku, mēdzu apmeklēt grāmatnīcas, aplūkot jaunās grāmatas. Atzīšos, dažreiz nākas pat pasmaidīt, kad uz viena vai otra vāka ar lepnumu lieliem burtiem uzrakstīts “pārdots vairāk nekā 1 milj. eksemplāru”. Mobilo aplikāciju pasaulē ikviena kaut cik uzmanības vērta aplikācija tiek lejupielādēta ap 10 milj. reižu. Ne vienu vien no tām lejupielādē pat 100 milj. lietotāju.

Šie skaitļi patiesi ir iespaidīgi. Jo vēl nekad cilvēces vēsturē nav bijis radīts tāds bizness, kāds ļautu sasniegt tik daudz klientu visā pasaulē. Šodien kā vēl nekad agrāk ir kļuvis viegli radīt un attīstīt biznesu, kompāniju augšanas tempi un gūtie finansiālie ienākumi dažbrīd pat liek aizrauties elpai.



Mobilo aplikāciju pasaulē ikviena kaut cik uzmanības vērta aplikācija tiek lejupielādēta ap 10 milj. reižu.


Mani patiesi valdzina šāda biznesa iespēja. Radīt produktu un spēt dalīties ar tik daudziem cilvēkiem visā pasaulē – tā ir unikāla un ne ar ko nesalīdzināma sajūta. Kad naudu studijām nācās nopelnīt, mācot bērniem angļu valodu, ar idejām un zināšanām tajā laikā varēju dalīties tikai ar 3–5 cilvēkiem mēnesī. Kad sāku veidot spēles, mājaslapas, uzreiz pamanīju, ka mans darbs var sasniegt tūkstošiem cilvēku. Pat viesnīcas mājaslapu apskatīja un par to interesējās vairāk apmeklētāju, nekā pati viesnīca var uzņemt viesu. Virtuālā pasaule pavēra pavisam citas iespējas.

Globalizācija ir apvienojusi cilvēci, rodas arvien vairāk jaunu, unikālu iespēju. Var nodarboties ar tādu biznesu, kuram agrāk ne vien nebija iespēju, bet arī ar tādu, ko neviens pat nevarēja iztēloties. Pateicoties masveida globalizācijai, viss ir mainījies pašos pamatos – mainījusies biznesa vide un ekonomikas pamatlikumi. Nav pat vairs robežizmaksu, var izvairīties no izdevumiem, kas radās, ražojot papildu produktu vienības. Piemēram, jaunas lidmašīnas ražošanai vajag detaļas, bet detaļām – materiālus. Tas viss maksā noteiktu naudas summu. Jaunākie biznesa modeļi un jaunākās tehnoloģijas ļauj pārdot miljonus produkta vienību jebkurā pasaules malā, ne centa nemaksājot papildus par jaunu vienību ražošanu.



Pateicoties smagam darbam un milzīgai neatlaidībai, sapnis piepildījās – Silīcija ielejā durvis atvēra pirmā lietuviešu kompānija “GetJar”, šodien lielākā atvērtā mobilo aplikāciju platforma pasaulē.


Studēju ekonomiku Viļņas Universitātē, un jau tad biju diezgan labi iepazinies ar tālaika ekonomikas zināšanām Lietuvā – kā veidot un attīstīt biznesu, kādas bija tālaika biznesa iespējas Lietuvā. Taču pēdējie pieci gadi dzīvi ir apgriezuši kājām gaisā – nācās ne vien no jauna mācīties ekonomikas un biznesa pamatus, bet apgūt arī visas citas zināšanas, kuras Rietumu pasaulei bija pazīstamas un pieejamas gadu desmitus. Un tā, pateicoties smagam darbam un milzīgai neatlaidībai, sapnis piepildījās – Silīcija ielejā durvis atvēra pirmā lietuviešu kompānija “GetJar”, šodien lielākā atvērtā mobilo aplikāciju platforma pasaulē.

Priecājos, ka mans uzņēmums te pastāv jau četrus gadus.




Datorvalodu pazinām jau agrāk


Mēs esam diezgan zinātkāra sabiedrība. Atcerēsimies iepriekšējā gadsimta pēdējo desmitgadi – daudzi zinājām, kā pašiem instalēt “Windows” operētājsistēmu vai kā dabūt pašu jaunāko grafikas programmu. Ja novērtētu tālaika “spējīga” studenta datoru, dažādu programmu vērtība kopā varēja sasniegt pat dažus simtus tūkstošu. Protams, ar hakeru paaudzes sasniegumiem nav ko daudz lepoties. Tas ir savdabīgs mūsu morālais parāds Rietumu valstīm, kuras visus šos produktus radīja. Taču tajā laikā iegūtās zināšanas ļāva ātri pilnveidoties – meklēt vēl labāku risinājumu un radīt vēl labāku produktu. Un nav svarīgi, vai tā būtu programma, mājaslapa vai spēle.

Amerikāņu bērni Ziemassvētkos mēdza saņemt pat trīs spēles un varbūt pat tās neatvēra – jo parasti tā jau bija kāda divdesmitā spēle viņu kolekcijā. Viņi vairs neizjuta tādu izsalkumu, kādu juta lietuvieši un mūsu kaimiņi. Mūsu reģiona jaunatnei, iekārojot tādu produktu kā Rietumu pasaulē, vajadzēja pašai izdomāt, kā to iegūt. Viņi arī atrada un ne tikai to ieguva, bet nereti arī paši uzlaboja.

Tāpēc dabiski, ka datorvaloda, līdzīgi kā dzimtā, kļūst ļoti tuva, ja to mācās jau jaunībā. Pareizas agras iemaņas vēlāk ļauj sasniegt labus rezultātus. Tā teikt, jaunietis, kas uzaudzis pie datora un daudz tā programmu ielādējis pats, būs ļoti prasīgs pret jauniem produktiem, viņam būs pietiekami interesanti tos pilnveidot. Un svarīgākais, ka viņš labi sapratīs, kā to paveikt. Mūsdienu pasaulē tās ir diezgan vērtīgas zināšanas, daudzi uzņēmumi radīti vien tāpēc, ka aiz tiem slēpās datorvalodu labi pārzinoši cilvēki.

Ne tikai prasme pašiem no jauna ielādēt “Windows” operētājsistēmu parāda mūsu sabiedrības progresu. To, ka esam izvēlējušies diezgan sarežģītus jaunus pakalpojumus un protam ar tiem rīkoties, rāda arī attīstītās internetbankas, internetā sniegtie valsts institūciju pakalpojumi, pat internetā balsojošo skaits. Lūk, piemēram, Amerikā līdz šim pats populārākais algas izmaksas veids ir papīra čeki. Cilvēki nelabprāt lieto internetbanku, lielākā daļa pat ne reizi dzīvē nav veikuši bankas pārskaitījumu internetā! Taču Lietuvā internetbanka ir ļoti attīstīta, dažu sekunžu laikā operācijas var veikt pat vairākās valūtās. Internetbankas pakalpojumi ir diezgan sarežģīts tehnisks process, bet lietuvieši to labi prot lietot.

Lai gan mums nebija tirgus ekonomikas, mēs to izveidojām, izmantojot jau pašas progresīvākās tehnoloģijas. Jo nekā cita vēl nebija – nebija tirgus ekonomikas tradīciju, kuras traucētu attīstība un modernizācija. Mēs paņēmām tikai to, kas bija jaunākais un progresīvākais, un pielāgojām savām vajadzībām. Šobrīd Lietuva sacenšas ar Dienvidkoreju par pasaulē ātrāko internetu! Kāpēc? Jo mums vajag pašus ātrākos un progresīvākos virtuālos produktus, bet tam nepieciešams arī pietiekami ātrs internets.

Amerikas sabiedrībā tehnoloģiskie procesi ir daudz lēnāki. Pat ar tām pašām aplikācijām viņus, var teikt, iepazīstināja Stīvs Džobss. Diezgan vienkāršā “iPhone” tālruņa sistēma ļāva ātri lejupielādēt un tūlīt pat lietot nepieciešamo mobilo aplikāciju.



Lai gan mums nebija tirgus ekonomikas, mēs to izveidojām, izmantojot jau pašas progresīvākās tehnoloģijas.


Taču lietuvieši un citi mūsu zemes kaimiņi ar aplikācijām bija iepazinušies jau krietni agrāk un sarežģītākos nosacījumos. Ja vēlējās tālrunī lietot internetu, vajadzēja tam nepieciešamās zināšanas – prast ieslēgt internetu, konfigurēt tālruni, lejupielādēt un instalēt aplikāciju. Tam patiesi vajadzēja vismaz desmit nopietnus soļus, tas nebija tik vienkārši kā tagad, turklāt bez zināšanām vajadzēja arī pacietību, jo gan internets, gan telefons darbojās lēni.




Kāpēc Amerikā joprojām piepildās sapņi?


Pirmo reizi Amerikā uzturējos apmaiņas programmā, kad man bija tikai 16 gadu. Lietuva tobrīd bija tikko atguvusi neatkarību, cīnījās ar saviem jaunajiem izaicinājumiem. Tad, aizbraucis uz šo reālo sapņu valsti, piedzīvoju īstu kultūršoku. Teikšu, ka uznāca pat bažas. Gan celtnes, gan cilvēki, viņu ģērbšanās stils, brīvā laika pavadīšanas veids neatgādināja neko, ko es, puisis no Lietuvas, biju pieradis redzēt. Viss bija pavisam jauns. Vajadzēja kādu laiku, lai spētu atslābināties, mierīgi raudzīties uz apkārtējo un sākt no tā mācīties.

Taču toreiz pat nevarēju iedomāties, ka pēc piecpadsmit gadiem šī valsts vēlreiz satricinās manu pasauli. 2007. gadā šurp jau braucu divu iemeslu dēļ – satikties ar pirmajiem savas kompānijas “GetJar” investoriem un klientiem. Kopš pirmās vizītes bija pagājis daudz laika, un šajā reizē Amerika manī radīja brīnišķīgas emocijas – šeit gatavojos dibināt savu uzņēmumu un radīt tam jaunus plānus! Ticēsiet vai ne, uzņēmums jau sekmīgi darbojās Lietuvā, bet nekad nebijām sastapuši savus klientus. Kas var būt globālāks?

Silīcija ieleja patiešām ir iespaidīga vieta Amerikā. Vēl 20. gs. sākumā Sanfrancisko līcī Kalifornijā tika veikti vairāki radio, televīzijas un kara elektronikas izmēģinājumi. Šī vieta ilgu laiku pulcēja vienkopus talantīgākos telekomunikāciju un datorinženierijas pārstāvjus ne vien no Amerikas, bet no visas pasaules. Silīcija ieleja kļuva par inovāciju centru, tāpat kā Šveice – par pulksteņu, bet Japāna – par elektronikas centru. Globalizācija noteica to, ka ieguvēji var būt tikai tie, kuriem ir īpaša specializācija.



Silīcija ieleja kļuva par inovāciju centru, tāpat kā Šveice – par pulksteņu, bet Japāna – par elektronikas centru. Globalizācija noteica to, ka ieguvēji var būt tikai tie, kuriem ir īpaša specializācija.


Netālā Stenforda universitāte aktīvi sadarbojās ar vietējiem uzņēmējiem un dalījās zināšanās. Lietuvā tāda prakse iesākās tikai pirms pāris gadiem. Silīcija ieleja šodien ir sakuplojusi kā liels koks ar daudzām spēcīgām saknēm. Un šīs saknes jau daudzus gadus spēj uzsūkt ikvienu sīku ūdens lāsīti to apkārtnē. Šeit tiek novērti talantīgi un strādīgi cilvēki.

No vienas puses Klusā okeāna apskalota, no otras – Sanfrancisko jūras un iespaidīgu kalnu aptverta, Silīcija ieleja daudziem speciālistiem kļuvusi par īstu amerikāņu sapni. Šeit pašlaik atvērtās pasaules labākās kompānijas, kā “Apple”, “Facebook”, “Google”, “Microsoft”, “eBay”, un daudzas citas iedvesmo pilnveidoties un arī pašiem piepildīt savu sapni.

Silīcija ielejas kompānijas atšķiras arī ar to, ka bieži neprasa, lai darbinieki birojā pavadītu noteiktu stundu skaitu, – šeit nereti darba laikā iespējams pavizināties ar divriteni, nodarboties ar skriešanu vai pasērfot kopā ar pensionētiem dažādu kompāniju darbiniekiem. Gaisā allaž manāma saulainās Kalifornijas elpa. Tomēr tās nemaz nav kā brīvdienas, cilvēki šeit strādā diezgan smagi – visus Silīcija ielejas darbiniekus vieno motivācija un atbildība, kompānija saviem darbiniekiem uzticas. Kāpēc gan nolīgt darbā cilvēkus, par kuriem ir šaubas? Tāda darba atmosfēra, kad kompānijai darbinieki ir vērtīgi un cienījami, ļauj sasniegt diezgan labus rezultātus.




Domāju, ka dators ir tikai vaļasprieks


Varbūt iet šo ceļu mani rosināja patiesi agra iepazīšanās ar datoru. Būdams tikai četrus gadus vecs, pie vecākiem darbā jau spēlēju datorspēli “Marss”. Līdz šim atceros, ka tā milzīgā, ledusskapja lieluma kaste izskatījās kā no citas pasaules, it kā to patiešām būtu atstājuši citplanētieši! 1981. gadā manas bērnības datoram bija melns ekrāns un zaļi burti, bet, uzrakstot run (latv. ‘sākt’) Mars, atvērās programma. Tad nepratu angļu valodu, tikko latīņu burtus tajā laikā pazinu, taču to dažu burtu pietika, lai patstāvīgi varētu iesākt spēli.

Augšpusē esošos plusiņus varēja šaudīt ar zemāk uzzīmētu izsaukuma zīmi. Tā patiesi bija diezgan primitīva programma, taču no brīža, kad mammas kolēģe man šo spēli parādīja, neatstāja brīnuma sajūta – šai milzīgajai kastei var dot komandas, un svarīgākais – viņa tām klausa.



Atceros, ka pirmo datoru, kurš parādījās mūsu ģimenē, bija izveidojis Kauņas Tehniskās universitātes students jau 1985. gadā.


Šīs emocijas bija tik spēcīgas, ka, šķiet, izlēma manu turpmāko dzīvi. Vēlāk datori vienmēr bija mans hobijs, tomēr, izvēloties studēt ekonomiku, domāju, ka šī joma paliks tikai mans vaļasprieks.

Atceros, ka pirmo datoru, kurš parādījās mūsu ģimenē, bija izveidojis Kauņas Tehniskās universitātes students jau 1985. gadā. Tie bija laiki, kad datoru patiesi varēja salīmēt no dažādām mikroshēmām un taustiņus salikt no tā, kas mājās bija pa rokai. Izskats bija ļoti sadzīvisks, taču kuru tas satrauca? Ar šo datoru jau varēja spēlēt spēles.

Spēles un primitīvas programmas cits no cita dabūjām ierakstītas magnetofona kasetēs. Vienlaikus izmantojot datora skaņas ligzdu un magnetofonu, bija iespējams programmas un spēles saglabāt datorā. Lai arī no kasetes plūstošās skaņas skanēja kā parasts troksnis, tajā bija iekodēta informācija. Tajā laikā dators jau saprata pat 16 komandu, piemēram, novilkt līniju no A līdz B, uzzīmēt kosmosa kuģi, bet tam jau bija nepieciešama visa zīmēšanas komandu secība, turklāt tas varēja saskaitīt, izmantojot kādu vieglāku formulu. Protams, tās vēl bija diezgan primitīvas komandas, un tām patiesi nevajadzēja labas angļu valodas zināšanas. Salīdzinot šos tālaika tehnikas brīnumus ar mūsdienu datora iespējām, tie ir kā pirmatnēja cilvēka alu zīmējumi un Šekspīra literārie darbi. Mūsdienu dators spēj saprast nevis 16, bet pat 10 tūkstošus komandu.

Taču ap 1990. gadu mājās jau parādījās pirmais nopietnais personālais dators – IBM 286. Tādu tagad noteikti var atrast kādā muzejā, taču tolaik tas bija patiesi iespaidīgs! Tā ekrāns bija pat krāsains, un tas varēja rādīt visas 256 krāsas. Protams, mūsdienās pat jebkurš telefons atšķir 32 miljonus krāsu. Taču ar to datoru jau varēja spēlēt sarežģītākas, pat trīsdimensiju spēles. Tajā bija instalēta DOS programmatūra, bet dažas programmas jau ļāva darboties “Windows” operētājsistēmā.

Saprotams, ka skolas gados vecāki mums ar brāli sāka ierobežot visu šo darbošanos ar datoru. Jo pie datora varējām tiešām meditēt, pavadīt augas dienas un naktis. Laiks pie tā kustin kusa. Īpaši tad, kad parādījās vēl nopietnākas spēles, kā “Doom”, “Quake”… Īsti datoristi mani sapratīs. Skolā tajā laikā datora vēl nebija, programmēt mācījāmies burtnīcā ar pildspalvu. Biju vienīgais, kuram tolaik mājās bija šī ierīce, un, atgriezies no skolas, mēģināju visas programmas pārbaudīt praksē. Vēlāk skola mani pat aizsūtīja uz olimpiādi, es ieguvu balvu – vismaz vecākiem bija mierīgāks prāts, ka dēls pie datora pavadītās stundas izmanto arī mācībām.

Apmaiņas programmā aizbraucot uz Ameriku, 1993. gadā man jau bija iespēja skolas datorklasē ne tikai pēc stundām iepazīties ar datubāzēm, dažādām aplikācijām, bet pēc stundām arī piedalīties datorklubos. Darāmā netrūka – iepazinos ar vairākām programmām, mācījos daudz nopietnāku programmēšanu.




Vajadzīgi radītāji, nevis vadītāji


Viena no interesantākajām mūsdienu biznesa iezīmēm ir jauns uzņēmēja, uzņēmuma veidotāja portrets. Agrāk vien tāpēc, lai varētu izkustēties no starta līnijas, bija nepieciešama 10 vai pat 15 cilvēku liela komanda. Šodien uzņēmējdarbības ekosistēma kļuvusi tik vienkārša, ka pat bez pamatzināšanām par mārketingu var pārdot savu produktu.

Viss mainās tik strauji, ka pat mūsu kompānijas piecu gadu pastāvēšanas laikā ir notikušas būtiskas izmaiņas. Agrāk vienīgais veids, kā attīstīt aplikāciju biznesu, bija tikai sadarbība ar mobilajiem operatoriem – vajadzēja pacietīgi un ilgi kaulēties ar katru atsevišķi. Lielām kompānijām nepatika jauni uzņēmēji, bez pieredzes. Tas bija apnicīgs un ilgstošs process.

Lielie operatori bija noskaņoti parakstīt līgumus tikai ar lielākajiem spēļu un mobilo aplikāciju ražotājiem. Īpaši Eiropas mobilie operatori nebija pārāk iecietīgi noskaņoti pret individuālajām spēlēm un mobilajām aplikācijām. Mums Lietuvā paveicās – neliela valsts, nebija pārāk grūti uzturēt labas attiecības. Taču būtībā maziem uzņēmumiem nebija pārāk lielu izredžu savus produktus pārdot lielākām tirgus haizivīm. Atceros, ka nemitīgi rakstījām un rakstījām vēstules mobilā operatora “Vodafone” birojam Lielbritānijā. Tās bija kā adatas siena kaudzē – ne uz vienu vēstuli neviens neatbildēja. Taču panākumus, tāpat kā zivi vannā, tik vienkārši nenoķersi – vajadzēja ieguldīt ļoti lielu darbu, līdz kompānija beidzot sāka augt un tika pamanīta. Ja mēs neko nedarītu, visdrīzāk, šodien nebūtu guvuši sekmes.








Taču panākumus, tāpat kā zivi vannā, tik vienkārši nenoķersi



Vēlāk redzēju, ka ne jau man vienam ir šāda problēma – tāpat tika ignorēti simtiem citu mobilo aplikāciju veidotāju. Tā kā, lai radītu programmu, vajag laiku, centību, intelektuālos resursus un dažādas zināšanas, nav patīkami, kad esi to visu upurējis un saproti, ka tavu produktu nevienam nevajag. Mēģini pārdot, bet tev kā ar cirvi atcērt, ka viņiem ir kontrakti ar lieliem piegādātājiem un jūsu produkti neinteresē.

Mūsdienās gan “GetJar”, gan “Apple” vai “Google” mobilo aplikāciju veikali jau ir automatizēti un ļauj aplikāciju ražotājam ar aplikāciju pārdevēju sazināties internetā. Viss ir vienkārši, mobilo aplikāciju ražotājiem vairs nevajag klauvēt ne pie vienām durvīm.

Tagad ikviens cilvēks jebkurā pasaules malā var izveidot mobilo aplikāciju, desmit minūšu laikā to ielikt aplikāciju veikalā un nākamajā dienā jau gūt pelņu. “GetJar” šobrīd ir 400 tūkst. mobilo aplikāciju radītāju, un pavisam tiek izplatīti 750 tūkst. dažādu aplikāciju. Vai spējat iedomāties, cik cilvēku vajadzētu nodarbināt papildus, ja viss notiktu tradicionālā veidā, – kompānija satiktos ar aplikāciju veidotājiem un uz papīra parakstītu līgumu? Paši līgumi vien būtu 20 stāvu nama augstumā! Ja bizness nebūtu kļuvis mūsdienīgs, mēs dzīvotu starp lieliem šādu papīru kalniem. Visdrīzāk, nekur tālu nebūtu tikuši no tā laika, kad nācās klauvēt pie lielo operatoru durvīm un lūgt pieņemšanu viņu rindā.

Šodien vairumu, ap 80 procentu, mobilo aplikāciju radījuši mazi uzņēmumi, citas – pat viens cilvēks. Pat uzņēmumā dažreiz ir tikai trīs cilvēki. Tagad tik daudz mediju līdzekļu ļauj nodarboties ar biznesu vieglāk nekā jebkad agrāk. Ar vienu klikšķi “Facebook” var sasniegt simtiem miljonu lietotāju visā pasaulē, un arī vēl skolu nebeigušam skolēnam ir reāla iespēja kļūt par miljonāru. Taču agrāk šādu rezultātu varēja sasniegt tikai milzīgas mārketinga komandas.



Tagad ikviens cilvēks jebkurā pasaules malā var izveidot mobilo aplikāciju, desmit minūšu laikā to ielikt aplikāciju veikalā un nākamajā dienā jau gūt peļņu.


Mūsdienu pasaulei tāpat vajadzīgas idejas un cilvēki, kas vēlas un spēj izmainīt pasauli ap mums. Un, lai iesāktu savu biznesu, nevajag lielas pūles. Ne studentam, ne programmētājam, kuram ir sava iecere, vairs nevajag speciālu biznesa vadības zināšanu, svarīgākais ir ideja un tās realizācija. Piemēram, arī slavenās amerikāņu uzņēmēja Rokfellera dinastijas laikos, lai iegūtu labus rezultātus biznesā, vajadzēja būt diezgan labam organizatoram. Turpretī šodien veiksmīgs uzņēmējs ir tas cilvēks, kuram ir laba ideja, nevis labas iemaņas vadībā. Biznesa īpašnieks vairs nav organizators, viņš savā ziņā ir – radītājs.

To apliecina arī pasaules slavenākie piemēri – Marks Cukerbergs neorganizē “Facebook” biznesu, bet Lerijs Peidžs un Sergejs Brins – “Google” biznesu. Viņi tam algo profesionāļus, kuri zina, kā no viņu izgudrojumiem radīt biznesa modeli, kas gūtu atzinību pasaulē.




Kas sagaida mobilās aplikācijas?


Aplikācijas pašas par sevi nav saturs. Tā ir forma, kas domāta satura ievietošanai, – jaunumiem, spēlēm, bankas pakalpojumiem. Varbūt drīz vien jau paši, lejupielādējot mobilo aplikāciju, varēsim veikt salauztas kājas rentgena uzņēmumu un nosūtīt to savam ārstam vai komentārus par rezultātiem saņemt tieši no tās pašas mobilās aplikācijas. Domāju, ka aplikācijas drīz kļūs par universālu mediju rezervuāru.

Nākotnē mobilās aplikācijas varēs ietilpt jebkurā ierīcē – jau tagad gudri ledusskapji var skenēt saturu un pieteikt trūkstošos produktus. Turpmāk šādu ierīču būs aizvien vairāk, mobilās aplikācijas būs skapjos, plauktos, skolās, automašīnās, logos, sienās – visur, kur cilvēkam vajadzēs datus vai palīdzību.

Tādas intensīvas cilvēces izmaiņas patiešām diktē jaunus spēles noteikumus. Tāpēc biznesā tiek gaidīti veikli, apķērīgi un šīm pārmaiņām gatavi cilvēki. Varbūt ne visus interesē karstākās Silīcija ielejas diskusijas par to, kas uzvarēs nākotnē – “Mobile Web” vai ātri augošais “Native”?

“Mobile Web” var saukt par tādu aplikāciju, kad produkti tiek radīti “mākoņu” datoros, spēcīgos serveros, bet lietotājs produktus izmanto ar vienu savu pārlūku, piemēram, “facebook.com”.

“Native” (latv. ‘dzimtais’) gadījumā viss ir pretēji – programmas kods netiek izpildīts “mākoņos”, bet tiek nosūtīts uz kādu ierīci – tālruni, datoru un darbojas lokāli. Taču šobrīd aplikācijas jau dominē mobilajos tālruņos – un aizņem pat 80 procentu tā satura. Šodien mobilo sakaru tirgu var identificēt ar aplikāciju tirgu.

Pēc dažādu neatkarīgu avotu datiem, jau 2015. gadā mobilo sakaru aplikāciju tirgus būs 50 mljrd. ASV dolāru vērts. Šobrīd visa pasaules mūzikas industrija – zvaigžņu albumi, uzstāšanās, autortiesības, ieskaitot arī klasikas sacerējumus, – tiek vērtēta uz pusi mazāk: – 25 mljrd. ASV dolāru. Tie ir neticami skaitļi, jo mūzika un tās industrija cilvēcei ir pazīstama vairākus simtus gadu, un, lūk, mobilo sakaru aplikāciju tirgus piecu gadu laikā jau tiek vērtēts divreiz vairāk nekā šis cilvēces mantojums.

Šodien runājam par ļoti straujām globalizācijas izpausmēm, un tādi skati kā filmā “Matrikss” patiesi vairs nav aiz kalniem. Esam jaunās ēras pašā sākumā, kad tehnoloģijas no pamatiem mainīs visu mūsu pasauli. Varbūt nav pārāk omulīgi par to runāt, jo viss šķiet neatklāts un nepiedzīvots, bet nezināmais vienmēr mazliet baida. Taču, ja paraudzītos vērīgāk, jau sen paši piedalāmies šajā procesā. Cik daudz laika pirms 10–15 gadiem uzturējāties pie datora? Un cik uzturaties tagad? Agrāk pats briesmīgākais likās fakts, ka amerikānis pie televizora vidēji pavada 8 stundas dienā. Taču šodien televīzijas ēra jau beigusies. Tagad cilvēki “Facebook” lapā vidēji ienāk 10 reizes dienā un vidēji tur uzturas pa 8 minūtēm. Televizors kā ierīce jau kļuvusi vecmodīga. Mēs gan darbā, gan mājās pastāvīgi izmantojam internetu, viedtālruņus, internetā iegādājamies virtuālos pakalpojumus. Bet pirms desmit gadiem vienīgais virtuālais pakalpojums, ko varēja nopirkt internetā, bija pati samaksa par internetu.



Pēc dažādu neatkarīgu avotu datiem, jau 2015. gadā mobilo sakaru aplikāciju tirgus būs 50 mljrd. ASV dolāru vērts.


Es sen vairs neskatos televīziju un visas filmas un pārraides pērku vienīgi datorā, tāpat pērku daudz citu produktu – elektroniskās, audio grāmatas, dažādas spēles, kā šahs un pokers. Daudzi no mums jau tagad dienas trešo daļu pavada virtuālā pasaulē. Tad ir dabīgi, ka ar to saistītais bizness attīstās diezgan strauji.

Turklāt aplikācijas mēs lietojam pat par 20 procentiem vairāk nekā pašu internetu. Varētu domāt, kā tad tā – internets ir tik plašs un neaptverams, taču cilvēki savā mazajā tālrunī krietni vairāk laika pavada, lietodami “Facebook”, “Twitter” vai kādu citu aplikāciju, nevis sērfodami internetā. Mobilās aplikācijas tik strauji iespiežas cilvēku dzīvē, ka pamazām izstumj arī televīziju. Plāno, ka jau 2014. gadā aplikāciju popularitāte pārspēs arī šos ilgu laiku viesistabās valdījušos zilos ekrānus.

Interneta telpa rada jau pavisam citādus spēles noteikumus, tāpēc nav ko brīnīties, ka agrākie ekonomikas principi brīžiem mainās pašos pamatos. Jo labāk pazīsim šo vidi, jo labāk būsim sagatavojušies paši tajā piedalīties un veidot savus spēles noteikumus.




Spēles laukumā teorija vien nepalīdzēs


Bieži apmeklēju universitātes, man sevišķi patīk tikties ar jauniem, entuziasma un ideju pārpilniem cilvēkiem. Tā patiesi ir viena no svarīgākajām manas dzīves sociālajām misijām. Iznāk pabūt ne vien Lietuvas un tai tuvējo valstu universitātēs un citās izglītības iestādēs, bet arī slavenākajās pasaules universitātēs dažādās valstīs. Bieži diskusijas sākumā mēdzu pajautāt auditorijai, cik no viņiem gribētu darboties paši savā biznesā. Gan Lietuvā, gan Amerikā – Hārvarda, MIT /Masačūsetsas Tehnoloģiju institūts/, Kalifornijas, Stenforda universitātē – roku paceļ apmēram puse no klātesošajiem.

Visdrīzāk, tāda jau ir cilvēku daba, ka mums gribas radīt kaut ko jaunu un ar idejām mainīt pasauli. Taču pēc šī jautājuma esmu noskaņots painteresēties vairāk. Kad tai auditorijas daļai, kura vēlētos darboties savā biznesā, pavaicāju, kuri no viņiem gatavojas šo domu īstenot pēc trim gadiem, rezultāti Amerikā un mūsu zemē jau mēdz būt atšķirīgi. Lietuvā tādi plāni ir tikai dažiem. Taču Amerikā gandrīz nav atšķirības starp tiem, kas pauž vēlmi un ir gatavi sākt savu biznesu.



Visdrīzāk, tāda jau ir cilvēku daba, ka mums gribas radīt kaut ko jaunu un ar idejām mainīt pasauli.


Varbūt varētu teikt, ka tas arī ir sava veida evolūcijas likums: vienus cilvēkus uz priekšu virza alkas pēc notikumiem un nezināmām teritorijām, viņi visu laiku domā par to, ar ko varētu pārsteigt pasauli, ko jaunu izgudrot sev un cilvēcei. Taču otra daļa cilvēku ir apmierināti ar to, kas viņiem ir, un neprāto par iespaidīgām pārmaiņām un pasaules pārveidošanu. Arī tas nav slikti, sabiedrībā jāvalda līdzsvaram.

Tomēr Lietuvā satieku diezgan daudz talantīgu, radošu un apņēmības pilnu cilvēku. Bieži vien, redzot tik daudz nerealizētu sapņu un cerību, kļūst vienkārši skumji. Nereti sarunājoties vaicāju, kādi ir iemesli, kāpēc viena vai otra ideja palikusi neīstenota.

Jaunam cilvēkam es saku: “Tava iecere ir jauka, kāpēc to neīsteno?” Visbiežāk sagaidu atbildi, ka nav iespēju, – nepieciešams bankas aizdevums, bet tad noteikti jāieķīlā dzīvoklis vai māja. Ne vienmēr arī ir, ko ieķīlāt. Taču, ja arī esi gatavs ieķīlāt savu māju, tas ir bezgala liels upuris – un ja nu nepaveiksies? Jo tad paliksiet ne vien bez biznesa, bet arī bez mājas. Lai arī cik dīvaini – galvenais tā iemesls ir mūsdienu biznesa veidošanas zināšanu trūkums. Kā veidot veiksmīgu mūsdienu biznesu, kādus principus izmantot mūsdienu uzņēmējdarbībā – to zina tikai retais ne tikai Lietuvā, bet arī visā mūsu zemes reģionā. Diemžēl mūsu tirgus ekonomikai ir tikai 20 gadu, varbūt pat nav ko brīnīties, ka tikai tagad sākam iepazīties ar kādiem likumiem, – par tiem sākts runāt universitātēs, rakstīt rokasgrāmatās.

Taču, ja kaut vai no galvas iekaltu basketbola spēles noteikumu grāmatu, tas nenozīmē, ka būsiet gatavs spēlēt augstākajā līgā. Gluži pretēji, spēlētājs, kuram ir tikai teorētiskas zināšanas, laukumā var būt nulles vērts. Viņš taču neko nezina – viņam nav pieredzes komandas spēlē, nav redzētas praktiskas situācijas, un, visbeidzot, tāds spēlētājs arī nezina savas īstās iespējas. Rokasgrāmata to visu nevar sniegt. Varat dienu un nakti lasīt par basketbolu, analizēt spēles situācijas, runāt ar draugiem par profesionālu basketbolistu tehniku vienā vai citā spēlē. Tomēr, ja pats vēlaties būt basketbolists, jums vajadzētu ne tikai ar grāmatu rokā staigāt pie atsaucīgiem speciālistiem, bet arī augām dienām liet sviedrus basketbola laukumā kopā ar savu komandu.



Ja pats vēlaties būt basketbolists, jums vajadzētu ne tikai ar grāmatu rokā staigāt pie atsaucīgiem speciālistiem, bet arī augām dienām liet sviedrus basketbola laukumā kopā ar savu komandu.


Vienīgi prakse un iespēja mācīties no savām kļūdām ļaus iet uz priekšu, sasniegt izvēlētos mērķus. Lietuvā aiz basketbola spēles laukuma robežām komandas gars vēl bieži tiek aizmirsts. Taču tikai iedomājieties, kādus rezultātus varētu sasniegt, ja visa komanda apņēmīgi un motivēti virzītos uz priekšu tā, kā basketbola komanda iziet spēles laukumā, lai izcīnītu zeltu.




Mums ir viss, kas vajadzīgs


Tie ir ļoti vienkārši un elementāri principi. Bet kāpēc tos līdz šim var saskatīt tikai spēles laukumā un kā tādu leģendu par nesasniedzamu labumu, kas pastāv vien citās zemēs un ar grūtībām lauž ceļu uz Baltijas jūras reģiona valstīm? Mēs neesam citādi: esam talantīgi un apdāvināti, mums ir visas iespējas būt uzvarētājiem. Amerikā pirmos ekonomikas likumus bērni mācās jau pusaudža gados, kabatas naudu pelnīdami “McDonald’s” restorānā. Nereti Silīcija ielejas bērni no sava brīvā laika darbiem, draugiem un televīzijas par riska kapitālu zina vairāk, nekā Lietuvas studenti iemācās lekcijās.

Saprotams, Lietuvas vēsture ir citāda nekā Amerikas, tagad mums ir ļoti daudz, ko mācīties. Tirgus ekonomikas likumi šeit tiešām ir vēl jaunums. Taču pats bizness visā būtībā ir tā izmainījies, ka pašlaik visa pasaule mācās jaunus likumus. Tas maina ne tikai biznesa modeli – tas maina sabiedrību.

Bāzes zināšanas mums ir ļoti nepieciešamas. Šī grāmata nepretendē uz sarežģītu ekonomikas likumu analīzi, taču es vēlētos ar visiem dalīties zināšanās, ka šodien uzņēmējam vairs nevajag 20–30 gadu pieredzi biznesā. Students ar tukšām kabatām, bet ar labu ideju var izveidot iespaidīgu biznesu un ar savu produktu pakalpot sabiedrībai.

Apguvusi mazliet zināšanu, Lietuva jau parāda labus rezultātus. Helsinkos notikušajā uzņēmēju un jaunatnes sanāksmē no 100 piedāvātajām idejām 400 profesionāļu, pieredzējušu uzņēmēju atlasīja tikai 20 spēcīgākās. To vidū 5 idejas bija lietuviešu radītas. Šajā sanāksmē piedalījās Latvijas, Polijas, Vācijas, Somijas, Norvēģijas un Zviedrijas pārstāvji, bet lietuvieši spēja piedāvāt ceturto daļu labu ideju. Daudzām šīm valstīm taču ir diezgan ilga pieredze gan tirgus ekonomikas, gan dažādā IT un telekomunikāciju uzņēmējdarbībā. Acīmredzot mums ir idejas un entuziasms, bet trūkst zināšanu.



Students ar tukšām kabatām, bet ar labu ideju var izveidot iespaidīgu biznesu un ar savu produktu pakalpot sabiedrībai.


Pirms pieciem gadiem es pat nezināju, kas ir riska kapitāls un kā tas darbojas. Nācās pamācīties, kamēr sapratu visus jaunos biznesa likumus un kā tos izmantot mūsdienu aizvien ātri mainīgajā pasaulē.

Šodien arvien vairāk jaunatnes satiekas, sarunājas, lasa, diskutē dažādos startup[1 - Startup – latviski to var tulkot kā uzņēmums attīstības stadijā, jaunuzņēmums. (Tulk. piezīme)] klubos. Pamazām dzīve sāk kūsāt arī Lietuvā. Ir svarīgi saprast tieši to, ka pašām labākajām un iespaidīgākajām idejām vajadzīgas zināšanas, bet ne komfortablas telpas. Amerikā tās dzima garāžās un vēl aizvien pārsteidz visu pasauli. Un, domāju, aizvien vēl pārsteigs.




Vai nodarboties ar biznesu?


Par kūkām un itāliešiem, kas netiecas pēc peļņas. Izmainīt pasauli vai nopelnīt miljonu? No dažiem skolēniem līdz 100 milj. lietotāju. Mazi uzņēmumi, bet diži mērķi. Uzņēmēji bez sentimenta. Dažu gadu laikā – par “Google” viceprezidentiem.



Ir diezgan grūti atbildēt, vai vajadzētu nodarboties ar biznesu?Tikai paši zinām, kāda nodarbošanās mums ir vistuvākā un ļauj realizēt vēlmes, kā arī sasniegt iecerētos mērķus. Taču, manuprāt, cilvēki bieži neizprot uzņēmējdarbības būtību un palaiž garām daudz lielisku iespēju.

Varbūt varētu šķist, ka daži cilvēki nodarbojas ar biznesu, jo meklē tikai finansiālu labumu. Tomēr, tiekoties ar dažādiem uzņēmējiem, sapratu, ka finansiāla atlīdzība patiešām nav viens no spēcīgākajiem motīviem, lai sāktu savu biznesu.

Vieni sāk uzņēmējdarbību, jo tas saskan ar viņu dzīvesveidu. Piemēram, bieži ar šādu motivāciju darbojas ģimenes restorāni, vīna dārzi, dizaina studijas, dažādas amatnieku darbnīcas, viesnīcas. Pieņemsim, dzīvojat pie jūras un jums pieder neliels namiņš, vasarā tajā izmitināt atpūtniekus. Jums patīk tāds dzīvesveids, un ar to varat nopelnīt. Tas ir ļoti raksturīgi senākajiem uzņēmumiem, kas darbojās 20. gs. sākumā. Viesnīca, restorāns vai cits neliels uzņēmums visbiežāk piederēja ģimenei. Kad dēls kļuva pieaudzis, pēc tradīcijām viņš pārņēma uzņēmumu.

Tādu nelielu privātu uzņēmumu daudz ir Amerikā, Eiropā. Piemēram, Itālijā izvaicāju restorāna īpašnieku, kāpēc viņa restorānā tik zemas cenas, un viņš man atbildēja, ka saņemtās naudas pietiek viņa dzīves stilam. Tātad nauda šī restorāna īpašniekam nav galvenā motivācija.

Tāda tipa biznesu ir grūti prognozēt vai ar to konkurēt pēc klasiskajiem ekonomikas modeļiem, piemēram, ar tādiem, kādus lietoja klasiskās ekonomikas pārstāvji Džons Meinards Keinss un Ādams Smits. Viena no galvenajām klasiskās ekonomikas idejām taču ir – biznesam jādod vislielākā peļņa.

Par klasiskās ekonomikas idejām ir rakstīts daudzās ekonomikas teorijas rokasgrāmatās, bet cilvēkiem, kuri gūst peļņu no biznesa, kas kļuvis par viņu dzīvesveidu, ir grūti lietot klasiskās ekonomikas likumus. Minētā restorāna īpašnieks nevēlēsies paaugstināt cenas un paplašināt savu biznesu. Viņa darbošanās nav tam veltīta.

Jaunākie uzņēmumi, īpaši pēc interneta parādīšanās, ir tādi. Lai gan arī te gadās izņēmumi. Lūk, mans brālēns kopš bērnības rakstīja programmas spēlēm, vēlāk nodibināja kompāniju “Eligo Games”. Taču spēļu pasaulē viņš neienāca tāpēc, lai nopelnītu. Viņu tiešām ļoti interesē pats radošais process. Viņa mērķis, tāpat kā daudziem, kas prot nopelnīt no sava dzīvesveida, – darīt to, kas sagādā prieku!




Pilnības meklējumi bieži atmaksājas


Jaunos biznesa modeļos darbojas citi likumi, un tie nebalstās dzīvesveida diktētā ritumā. Pēc manām domām, visvairāk motivēti veidot biznesu ir tie cilvēki, kuri alkst izmainīt pasauli. Vēlme paveikt kaut ko neparastu kļūst par spēcīgāko grūdienu ķerties pie biznesa.

Tas ir ļoti nozīmīgi, jo cilvēks, kas piepildījis savu ideju, izjūt iekšēju gandarījumu. Taču, tāpat kā biznesā, kas dzimis no dzīvesveida, arī cilvēkam, kas ar savu ideju vēlas pārveidot pasauli, nauda nav svarīgākais mērķis. Uzņēmējam, kas pārdod savu ideju, visvairāk rūpēs to piepildīt un izplatīt, nevis gūt no tās lielu peļņu.

Bieži tādās kompānijās ļoti svarīga ir kvalitāte. Stīvs Džobss veidoja “iPhone”, “iPad” un citas jaunās paaudzes ierīces nevis tādēļ, ka vēlējās ar to nopelnīt. “Apple” tajā laikā tāpat bija pietiekami bagāta. S. Džobss radīja šos produktus, jo bija perfekcionists un tiecās pēc pilnības.



Visvairāk motivēti veidot biznesu ir tie cilvēki, kuri alkst izmainīt pasauli.


Uzskatu, ka cilvēki, kas biznesā mēģina īstenot savu ideju, visbiežāk ir ieguvēji, jo, veicinot savu ideju, dabiski sasniedz vislabāko kvalitāti un ilgstošu ekonomisku labumu. Vēlos atgādināt klasisku piemēru par tortes cepēju. Cepējs nolēma, ka var nopelnīt, lietojot sliktāku cukuru vai mīklā iejaucot sviestu, kas nav tik labs kā parasti, un viņa izdevumi būs daudz mazāki. No citādām sastāvdaļām cepta torte var atšķirties pavisam nedaudz. Diemžēl pircējs to pamanīs un citu izstrādājumu no šī cepēja vairs nepirks.








Biznesa sākums ir kā makaronu mešana uz sienas: pielips vai nepielips



Tad jau patiesi: ja mūsu sasniegums ir lielāka peļņa, nevis kvalitatīvs produkts vai perfektas idejas, – varam ļoti kļūdīties. Cilvēki, kuriem vispirms rūp laba ideja, izveido labāku produktu un finansiāli ir ieguvēji.

Man pašam nācies radīt vairāk nekā 20 biznesa ideju. Tobrīd mobilo tālruņu aplikāciju projekts “GetJar” pat nebija dibināts kā komerciāls biznesa produkts. Tas vispirms bija sabiedrisks projekts, mums interesēja aplikācijas izmēģināt pēc iespējas vairāk mobilajos tālruņos. Bet tirgū to bija tūkstošiem! Darbā mums nebija tik daudz, cik vajadzēja.

Tad nolēmām izveidotās aplikācijas ievietot interneta mājaslapā un ļaut tās bez maksas lejupielādēt un izmēģināt ikvienam lietotājam. Tā kā projekts bija jāizmēģina un tas mums izmaksāja dārgi, – kvalitāte bija ļoti svarīga. Vēlāk pamanīju, ka daudzi cilvēki vēlas izmantot bezmaksas tālruņu aplikācijas. Tad pēc gadu ilgas nekomerciālas “GetJar” darbības sapratu, ka šai idejai ir liels pieprasījums un no tās var veidot biznesu.

Protams, mēs katrs citādi novērtējam panākumus. Vieniem panākums ir jauni pienākumi darbā, citiem – sabiedriskais stāvoklis, trešajiem panākumu mērs ir naudas daudzums bankā. Personiski man un man pazīstamiem kolēģiem uzņēmējiem panākums ir tas, cik cilvēku pasaulē lieto radīto pakalpojumu vai produktu. Un sajūta, ka tagad “GetJar” aplikācijas tika lejupielādētas pat 3 mljrd., kamēr uz Zemes dzīvo tikai 7 mljrd. cilvēku, – ir neparasta.

Varbūt mērīt panākumus atkarībā no tā, cik plaši izplatās prātā nobriedusī ideja, iemācījos, vēl studējot Viļņas Universitātē. Proti, studiju gados istabas īrei naudu pelnīju, mācīdams bērniem angļu valodu, sagatavodams viņus angļu valodas eksāmenam. Jau tad pamanīju, ka nodot zināšanas un vērot, kā skolēns pēc katras stundas prot aizvien vairāk, patiesi ir ļoti jauki. Zināšanas viņam sniedza vairāk iespēju pilnveidoties. Studiju laikā no 1995. līdz 2000. gadam sapratu, ka radīt to, kas ir noderīgs, to, kas citiem var palīdzēt sasniegt jaunus mērķus vai iespējas, ir ļoti patīkams darbs.



Man un man pazīstamiem kolēģiem uzņēmējiem panākums ir tas, cik cilvēku pasaulē lieto radīto pakalpojumu vai produktu.


Tāpat universitātē diezgan agri pamanīju, cik ātri aug internets, un sapratu, ka strauji palielinās iespēja veidot interneta blogus. Arī uzņēmējiem vajadzēja apgūt šo izaicinājumu un iepazīstināt ar savu biznesu jaunajā interneta telpā.

Vēl bērnībā, pat nesācis iet skolā, pateicoties vecākiem inženieriem, jau pazinu datoru. Protams, astoņdesmito gadu sākumā tās bija milzīgas DVK kastes ar melnu ekrānu un zaļiem burtiem. Taču interese par programmēšanu un datoriem saglabājās visu mūžu, lai gan profesionāli to nekad neesmu studējis.

Kad radās pieprasījums, mājaslapu veidošana ātri vien kļuva par vienu no manām aizraujošākajām nodarbēm studiju gados. Turklāt internets tāpat ļāva piedzīvot atgriezenisko saiti – tikai daudzkārt lielāku. Viens no maniem pirmajiem klientiem bija viesnīca “Takioji Neris”. Tolaik patiesi bija ļoti eksotiski, ka izveidoto interneta mājaslapu izmanto simtiem cilvēku visā pasaulē. Amerikāņi, austrālieši, apmeklējuši mājaslapu, ieraudzīja fotogrāfijas un pēc tam ieradās Kauņas viesnīcā. Sapratu, ka internets vienlaikus ļauj sasniegt daudz vairāk cilvēku nekā jebkurš cits tradicionāls līdzeklis. Vēlējos šo iespēju izmantot.

Mūsu jaunāko projektu “GetJar Gold” jau izmantojuši vairāk nekā 100 milj. lietotāju. Tas ir gandrīz 33 tādas valstis kā Lietuva! Taču vēl no tiem laikiem, kad mācīju angļu valodu, līdz šim darbā priecājos par to, ka domas un nodotā ideja cilvēkiem, lai arī kurā pasaules daļā tie atrastos, ļauj sasniegt jaunus mērķus un paver vairāk iespēju.

Taču katram no mums pašam jāapsver, kāds mērķis svarīgāks. Jau par fenomenu kļuvušā “Facebook” radītājs Marks Cukerbergs atklāti dalījās pārdomās, ka, veidojot šo unikālo sociālo tīklu, viņa galvenais mērķis bija izmainīt pasauli. Izdarīt tā, lai komunicēt būtu daudz vieglāk un interesantāk.

M. Cukerbergs mudina: “Nesāc no parasta uzņēmuma, izveido kaut ko fundamentālu” (angl. Don’t just start a company, do something fundamental).



Daudz veiksmīgu kompāniju iespaidīgus rezultātus sasniegušas nevis tāpēc, ka alka pēc peļņas, bet tāpēc, ka ticēja savai idejai.


Kompānijas “Google” dibinātāji Lerijs Peidžs un Sergejs Brins vēl 1996. gadā radīja pavisam jaunu meklēšanas algoritmu, kurš ļāva meklēt informāciju un to ērti šķirot. Ilgu laiku šis izgudrojums nebija komerciāli pielāgots. Nācās to ilgi pilnveidot, daudz investēt, kamēr beidzot tika atrasts biznesa modelis, kas kompāniju padarīja ļoti bagātu. Daudz veiksmīgu kompāniju iespaidīgus rezultātus sasniegušas nevis tāpēc, ka alka pēc peļņas, bet tāpēc, ka ticēja savai idejai.

Kā jau minēju, šī biznesa tipa misija ir citāda – uzņēmēji, kuri iedzīvina savas idejas, ne vienmēr sasniegs vismazāko pašizmaksu un vislielāko preces un pakalpojuma cenu. Viņi nerīkosies pēc klasiskajiem ekonomikas likumiem un par savu svarīgāko mērķi nepasludinās peļņu. Neuzskatu, ka bagātība ir kas slikts. Taču, lai arī kāds būtu mērķis, nauda ir tikai līdzeklis. Protams, ka mūsdienu vide maina arī ātrumu, kādā iespējams sagaidīt vēlamo rezultātu. Senāk, lai izveidotu miljardu vērtu biznesu, vajadzēja 10 gadus. Piemēram, viesnīcu tīklu nebija iespējams izveidot ātrāk par desmit gadiem. Digitālo tehnoloģiju gadsimtā laiks, kurā var gūt vēlamos rezultātus, ir daudz īsāks. Par visstraujāk izaugušo kompāniju pašlaik tiek uzskatīts kopīgas iepirkšanās portāls “Groupon” un interneta spēļu kompānija “Zynga”.

“Zynga” vērtība četru gadu laikā izaugusi no 1 līdz 7 mljrd. ASV dolāru, bet portāla “Groupon” vērtība trīs gadu laikā – 13 mljrd. ASV dolāru. Taču līderis šajā jomā ir “Facebook”. Sociālā tīkla vērtība astoņu gadu laikā sasniegusi rekordlielu summu – 100 mljrd. ASV dolāru.




Vislielākā peļņa tiek tikai tiem, kas strādā kvalitatīvi


Finansiālā brīvība ir ļoti spēcīgs faktors. Nauda palīdz realizēt daudz vēlmju, apmierināt ne mazums dažādu vajadzību, ļauj justies drošāk par savu un savas ģimenes nākotni.

No redzētā Silīcija ielejā un savā apkārtnē Lietuvā varu secināt, ka vispirms, kā jau iepriekš teicu, dominē nolūks realizēt ideju, taču otrā vietā tomēr ir vēlēšanās nopelnīt.

Ne mazums uzņēmēju iesāk savu biznesu tikai tāpēc, lai nopelnītu pēc iespējas vairāk naudas. Pēc manām domām, ap 30 procentu uzņēmēju Amerikā, Lielbritānijā un Rietumeiropā ir ieinteresēti veidot un pārdot biznesu tikai finansiāla labuma dēļ. Tā saucamie sērijveida uzņēmēji (angl. serial enterpreneur) nejūt sentimentu pret radīto produktu vai pakalpojumu un sagaida pēc iespējas lielāku pelņu. Šeit jau var piemērot klasiskās ekonomikas likumus, kuri palīdz sasniegt vislabākos rezultātus. Tomēr arī šajā gadījumā panākumus biežāk gūst tie, kuri rada kvalitatīvu produktu vai pakalpojumu.

Par tipisku sērijveida uzņēmēju varētu saukt savu draugu Amerikā Omāru Hamoui, kurš arī man palīdzēja izprast Silīcija ielejas modeli. Savu mobilo reklāmu biznesu “AdMob” viņš sāka no preču reklāmas “GetJar” platformā. Attīstot biznesu, pēc pāris gadiem viņš kompāniju pārdeva “Google” par 750 milj. ASV dolāru. Pat pēc šī veiksmīgā darījuma Omārs turpina investēt un veido jaunus uzņēmumus.



Kad kompānija pieņem kaut vienu investoru, kas tiecas pēc finansiāla labuma, vadītājs vairs nerealizē tikai savus mērķus.


Cits paziņa ir interesanta un radoša personība – Andrejs Andrejevs, kurš Krievijā izveidoja un attīstīja interneta reklāmas kompānijas “SpyLog”, “Begun” un iepazīšanās portālu “Mamba”, kā arī visus šos uzņēmumus sekmīgi pārdeva. Šobrīd Andrejs vada citu paša izveidotu uzņēmumu – sociālo iepazīšanās tīklu “Badoo”. Šis blogs pašlaik ir vairāk nekā 2 mljrd. ASV dolāru vērts.

Tad gandrīz visas lielākās kompānijas un korporācijas alkst iegūt maksimālu finansiālo atdevi. Kā jau sacīju, Stīvs Džobss, Marks Cukerbergs, Lerijs Peidžs un Sergejs Brins vada ļoti lielas kompānijas un pirmām kārtām vēlas realizēt savas idejas. Taču otrs šo kompāniju mērķis ir saņemt pēc iespējas lielāku finansiālo atdevi.

Kad kompānija pieņem kaut vienu investoru, kas tiecas pēc finansiāla labuma, vadītājs vairs nerealizē tikai savus mērķus. Viņš pārstāv akcionāru finansiālās intereses.

Piemēram, akcionāriem vismazāk var rūpēt izmainīt pasauli vai piemēroties kompānijas dibinātāja dzīvesveidam. Viņu galvenais mērķis – no investētās naudas iegūt maksimālo labumu. Investoru kompānijas visbiežāk nejūt sentimentu.

Saņemot investīcijas, jābūt atklātam. Īpaši tādos gadījumos, kad vadītāja un akcionāra intereses var atšķirties. Vajadzētu pateikt, piemēram, ka vēlaties radīt neparastu produktu, un uzsvērt, ka pieņemat ieguldījumu, bet nevarat garantēt, ka kompānija gūs vislielāko finansiālo labumu. Jā, jums var paveikties daudz nopelnīt, bet jūsu mērķis, piemēram, nav nopelnīt pēc iespējas vairāk.

Ja kompānija ir neliela un akcionāru loks šaurs, vienošanās nevarētu būt sarežģīta. Taču, kad sabiedrība kļūst atvērta un akcijas sāk pārdot biržā, tad vadītāja uzdevums ir sasniegt vislielāko finansiālo labumu un nopelnīt vislielāko ienākumu investoriem.




Mazs bizness palīdzēs lieliem mērķiem


Dažreiz tiešām šķiet, ka cilvēki pietiekami nenovērtē visas biznesa priekšrocības. Protams, varbūt ne katrs sapņo par privāto biznesu un ne katrs vēlētos uzņemties tādu atbildību. Taču, ja arī jūs neinteresē patstāvīgs bizness, bet vēlaties strādāt lielā kompānijā, ieņemt augstu amatu un saņemt garantētu algu, – privātais bizness jums var palīdzēt, ja iecerat pat pašus ambiciozākos nākotnes plānus. Pirmkārt, izveidojot savu biznesu, pats būsiet atbildīgs par to, kādus pienākumus uzņemsieties.

Jo lielāka kompānija, jo tajā vairāk darbinieku. Un tad arī kandidātu uz vienu pozīciju ir vairāk un ticamība, ka tiksiet paaugstināts, var būt niecīga. Turklāt maz ticams arī tas, ka liela kompānija pēkšņi divkārt paplašināsies vai mēneša laikā tiks izveidota jauna nodaļa. Tad ceļš pa karjeras kāpnēm var izrādīties ļoti garš.

Tomēr, kā jau teicu, mazā kompānijā šie procesi ir daudz ātrāki, uz paaugstinājumu neskatās tik birokrātiski. Pieņemsim, ka lielās korporācijās ir skaidri norādīts, kādai vajadzētu būt izglītībai kandidātam, kurš pretendē uz konkrēto pozīciju, kā arī citi atbilstoši nosacījumi, bet mazā uzņēmumā pienākumu sadale varētu būt atkarīga no kolēģu vienošanās.

Ja, izveidojot jaunu kompāniju, pavada veiksme, – ir divas iespējas. Pirmā – veiksmes gadījumā kompānijas akcijas tiks pārdotas biržā. Otrā – jūsu uzņēmumu vēlēsies nopirkt liela kompānija. Iespēja, ka nāksies pārdot savu uzņēmumu, ir pat 20:1. Turklāt pārpirkšanas gadījumā bieži notiek tā, ka nopirktās kompānijas darbinieku amati nemainās.

Ja arī amats būs par vienu pakāpi zemāks, vienmēr jāsaglabā augsts pienākumu izpildes līmenis. Un, ja prezidenta vietā jums tiks viceprezidenta postenis, gada atalgojums būs 300–500 tūkst. dolāru. Amerikā tas ir raksturīgi. Izveidojot privāto biznesu un trīs gadu laikā to sekmīgi attīstot, ceturtajā gadā to varat pārdot un ieņemt ļoti augstu amatu lielā kompānijā. Ceļš uz tādu amatu no nulles lielā kompānijā var ievilkties desmit gadu garumā un ilgāk. Jums nāksies konkurēt ar tūkstošiem kolēģu, kuri centīsies iegūt to pašu, ko jūs.

Man bieži nākas satikt uzņēmējus, kuri nolēmuši veiksmīgu biznesu nevis saglabāt, bet to pārdot un paātrināt kāpšanu pa karjeras kāpnēm.

Piemēram, mans draugs Omārs Hamoui savu mobilo tālruņu reklāmas kompāniju “AdMob” pēc četriem gadiem pārdeva “Google”. Viņš uzreiz tika iecelts par “Google” kompānijas viceprezidentu. Ja Omārs savu karjeru būtu sācis “Google” no zemākās pakāpes, ieņemt tādu augstu amatu būtu bezgala sarežģīti. 2012. gadā te strādāja gandrīz 54 tūkstoši darbinieku!

Turklāt, ja arī nolemsiet uzņēmumu nepārdot, bet no tā vienkārši aiziet un patstāvīgi veidot karjeru lielā kompānijā, jūsu stāvoklim būs liela ietekme uz turpmāko karjeru. Pat ja gaužām vienkārši ieguvāt viceprezidenta vietu mazā uzņēmumā, sarunā ar tādām kompānijām kā “Google”, “Microsoft” vai “Yahoo” tas var būt nozīmīgi. Varēsiet runāt par daudz augstāku amatu nekā līdz tam, kad viceprezidenta amata jūsu CV nebija.



Pirmkārt, izveidojot savu biznesu, pats būsiet atbildīgs par to, kādus pienākumus uzņemsieties.


Labs piemērs ir lietuvietis programmētājs Doms Mituzs. Vēl dzīvojot Lietuvā, viņam bija nopietns mērķis – strādāt lielā ASV IT kompānijā. Protams, to paveikt nav viegli. Taču viņa zināšanas un kvalifikāciju novērtēja “Wikipedia”. Doms pie šīs sabiedrības, kas netiecās pēc peļņas, pievienojās bez algas. Turklāt viņam ļāva padarboties diezgan lielā, nozīmīgā un ļoti mūsdienīgā projektā. Tas viņam deva daudz pieredzes un palīdzēja iegūt labu slavu savās aprindās.

Pastrādājis “Wikipedia”, Doms pēc tam sasniedza savu izraudzīto mērķi un tika uzaicināts “Facebook”. Manuprāt, Doma piemērs rāda, ka virzībai pa karjeras kāpnēm jābūt apdomātai un secīgai. Bez pieredzes un nopelnītā vārda diez vai būtu paveicies iekārtoties vienā no slavenākajām mūsdienu kompānijām pasaulē.

Cits paziņa Patriks Morks mūsu kompānijā sāka strādāt 2007. gadā. Tolaik “GetJar” vēl bija neliels uzņēmums, un piešķirt viņam mārketinga viceprezidenta amatu nebija grūti. Pārstāvēdams mūsu kompāniju, Patriks aktīvi piedalījās konferencēs, rakstīja mārketinga pārskatus, sniedza intervijas. Šis darbs palīdzēja viņam kļūt pazīstamam savā jomā. Jau pēc dažiem gadiem Patriks iekārtojās “Google” un tika iecelts par mārketinga direktoru. Turklāt darbs mūsu kompānijā viņam palīdzēja ne vien pacelties par karjeras kāpnēm, bet atnesa arī finansiālu labumu. Kā viens no kompānijas vadītājiem Patriks saņēma arī “GetJar” akcijas.




Kā kļūt par uzņēmēju?


Kā veidot biznesu, ja neesi uzņēmējs.

Kāpēc Marku Cukerbergu “Facebook” algo par 1 ASV dolāru. Svarīgi speciālistu padomi sekmīgam uzņēmējdarbības sākumam. Maza kompānija piesaista profesionāļus. Izvēloties investēt, jūs sevi pakļaujat vislielākajam riskam, bet, pareizi investējot, iegūstat ļoti daudz



Diezgan bieži tiek runāts, ka uzņēmējs un algots darbinieks ir divas pilnīgi dažādas un viena no otras attālas pozīcijas. Valdošais uzskats varbūt pat nosaka izvēli – algots darbinieks domā, ka patstāvīgs bizness neļaus turpmāk sasniegt labus rezultātus ikdienas darbā.

Biznesā īstenībā nekas nav ne balts, ne melns. Ir ne mazums veidu, kā iesaistīties šajā nodarbē. Uzņēmējdarbības pakāpi nosaka uzņēmuma īpašums, atalgojums, ieņemamais amats un jūsu investīcijas.

Pirmkārt, uzņēmēju no algota darbinieka atšķir ieguldījums pašā biznesā. Uzņēmējam taču jātic savai idejai, jāizveido uzņēmums, jānodarbina darbinieki, jāizdomā biznesa virziens, viņam jāuzaicina labākie speciālisti, jāinvestē un jārūpējas, lai uzņēmums gūtu panākumus. Tik daudz darbu jāpadara gada laikā. Tas ir diezgan liels risks. Pirmajā gadā no desmit kompānijām izdzīvo tikai viena. Ticamība, ka nepaveiksies, – grūtais darbs izčabēs, un visiem nāksies šķirties, – ir diezgan liela. Atbildība, kas gulstas pirmajos gados, liek nosirmot ne vienai vien vadītāja galvai!

Tāds risks nelielā jaunā kompānijā savā ziņā visus padara par uzņēmējiem. Viceprezidents mazā uzņēmumā būs daudz lielāks uzņēmējs nekā drošu posteni ieņemošais “Google” viceprezidents.

Tas ir tāpēc, ka algots darbinieks lielā, uzticamā kompānijā gandrīz neriskē. Nostiprinājies uzņēmums taču neiznīks gada laikā.

Taču ne visi vēlas un var būt uzņēmumu veidotāji un dibinātāji. Ja nolemsiet, ka tāds risks jums nepatīk, mūsdienu biznesa modeļi jums vienalga ļaus būs par biznesmeni pat uzņēmumā, kurā esat algots. Jaunajos biznesa modeļos bieži var redzēt, ka algoti darbinieki uzņēmumā ne tikai strādā, bet tiem pieder arī kompānijas īpašums – viņi ir akcionāri vai arī viņiem ir opcijas.



Viceprezidents mazā uzņēmumā būs daudz lielāks uzņēmējs nekā drošu posteni ieņemošais “Google” viceprezidents.


Prakse, ka uzņēmuma akcijas var iegādāties algoti darbinieki, nav īpaši izplatīta Lietuvā. Mūsu valstī algots darbinieks visbiežāk saņem tikai līgumā paredzēto algu. ASV, Rietumeiropā un Lielbritānijā modernu uzņēmumu īpašums pieder arī tā darbiniekiem. Tā ir viena no svarīgākajām modernā biznesa pazīmēm.




Kas ir īpašums?


Ir divi veidi, kā algoti darbinieki var iegūt uzņēmuma īpašumu. Pirmais veids ļauj uzreiz iegādāties uzņēmuma akcijas vai arī ļoti īpašos gadījumos akcijas tiek pat izmaksātas kā pielikums pie algas. Otrais veids – uzņēmums saviem darbiniekiem par padarīto darbu piešķir atalgojumu un dod tiesības iegādāties akcijas vai, runājot biznesa valodā, paziņo, ka pie algas tiks pievienota opcija. Un vēlāk, kad uzņēmums nolems pārdot akcijas vai tās iesniegt biržā, opcijas īpašnieki varēs akcijas iegādāties par konkrētu cenu pēc iepriekšējas vienošanās.

Piemēram, jauns darbinieks, kas sācis strādāt uzņēmumā, saņem 1 procentu uzņēmuma akciju opciju. Tiek saskaņots, ka viņš varēs nopirkt noteiktu akciju daudzumu – par 1 dolāru vienu akciju. Darbinieks nav spiests šīs akcijas pirkt, bet viņam ir piešķirtas tādas tiesības.

Pēc trīs gadu veiksmīga darba uzņēmumā pieaug arī akciju vērtība. Piemēram, jums atnākot uz uzņēmumu, akcija maksāja 1 ASV dolāru, bet pēc dažu gadu sekmīga darba – 3 ASV dolārus.

Piešķirtās tiesības iegādāties akcijas jūs varat realizēt, pat aizejot no uzņēmuma. Piemēram, bijušais vadītājs, redzēdams, ka viņam atmaksājas realizēt savas tiesības iegādāties akcijas par cenu pēc vienošanās, nolemj akcijas pirkt un pārdot par esošo tirgus cenu.

Mazā, nesen izveidotā uzņēmumā vadītājs kā pielikumu pie algas var saņemt no 3 līdz 10 procentiem visu pieejamo uzņēmuma akciju opciju. Viceprezidentam būs tiesības iegādāties jau attiecīgi mazāku daudzumu uzņēmuma akciju – no 1 līdz 2 procentiem, menedžerim – no 0,01 līdz 0,1 procentam.

Domāju, ka nekas nerada labāku motivāciju kā iespēja strādāt savā un uzņēmuma labā. No tā, kā strādājat jūs, jūsu kolēģi, kā kompānija realizē iecerētos mērķus, taču palielinās arī kompānijas finansiālais pieaugums – bet tas ir izdevīgi visiem.

Jo mazāks uzņēmums, jo tam ātrāk jāaug. Un pretēji, diezgan liela kompānija aug lēni. Uzņēmumam sākot darbību no 1 milj. apgrozības, to trīskāršot gada laikā nav grūti. Toties daudz grūtāk ir sasniegt, lai 300 milj. apgrozījums palielinātos līdz 1 mljrd. Tātad būt uzņēmējam un nopelnīt no vērtības pieauguma mazā kompānijā ir daudz lielākas iespējas.

Lielas kompānijas, tādas kā “Microsoft”, saviem darbiniekiem pie algas pievieno nevis iespēju iegādāties akcijas, bet pašas akcijas. Protams, arī akciju daudzums būs diezgan mazs, piemēram, algotam jaunam “Microsoft” darbiniekam, kas ieņem augstu amatu, būs tiesības tikai uz simto vai mazāku akciju procenta daļu.

Taču ļoti bieži lielās kompānijās, tādās kā jau minētās “Microsoft” vai “Facebook”, “Zynga”, “Groupon”, “Yahoo”, akcijas ir katram uzņēmuma darbiniekam – no viceprezidenta līdz apkopējai. Atšķiras tikai piederošo akciju daudzums. Pieņemsim, “Yahoo” vadītājas Marisas Meijeres gada alga ir 60 milj. ASV dolāru, liela daļa šīs summas tiek izmaksāta kompānijas akcijās. Parasti uz kompāniju atnākušam jaunam viceprezidentam vai direktoram ir tiesības iegādāties ap 1 procentu uzņēmuma īpašuma.

Kā jau teicu, mazākos uzņēmumos saņemt uzņēmuma akcijas, kā arī veidot karjeru ir daudz vieglāk. Iedomājieties, kā tagad priecājas tie cilvēki, kuri pieņēma lēmumu un atnāca uz “Facebook”, “Zynga”, “Groupon”, “Yahoo”, kad tās bija nesen izveidotas un ļoti mazas.

Iespējamas ļoti dažādas esošo akciju, ieņemamo amatu un saņemtā atlīdzinājuma kombinācijas. Piemēram, var piederēt 90 procenti uzņēmuma akciju un saņemt 100 tūkst. ASV dolāru gada algu, kā arī ieņemt viceprezidenta amatu. Var būt algots IT inženieris mazā kompānijā, saņemt 30 tūkst. ASV dolāru gadā un īpašumā 0,1 procentu akciju opcijas.

Citāda šo faktoru kombinācija iespējama, kad var iegādāties uzņēmuma akcijas un rūpēties par to panākumiem, – katram darbiniekam ļauj darboties biznesā un būt par uzņēmēju. Atšķiras tikai riska pakāpe.




Dibinātājs kļūst par algotu darbinieku


Algots darbinieks, kuram pieder akcijas vai opcija, nekad tā neriskē kā dibinātājs. Ja kompāniju dibināt viens, uz jūsu pleciem gulsies arī visas rūpes. Taču jums piederēs arī visa uzņēmuma akciju pakete, kā man, dibinot “GetJar”, piederēja 100 procenti akciju. Ja uzņēmumu dibināt viens, tad arī pašā sākumā jums piederēs daudz vairāk uzņēmuma īpašuma nekā jebkuram citam visā kompānijā.

Pamanīju, ka Lietuvā un Austrumeiropā uzņēmēji netiecas dalīties ar akcijām. Nevēlas pārdot akcijas investoriem, nemaz nerunājot par to, ka akcijās norēķinātos par darbu uzņēmumā.








Labāk 50 % no miljona nekā 100 % no nulles



Biznesa pasaulē, kuru man nākas vērot, atšķirībā no Lietuvas, uzņēmuma dibinātājs, kuram sākotnēji piederēja 100 procenti akciju, ļoti reti saglabā tādu īpašuma daļu pēc gada. Kad uzņēmums nodibināts, pēc pirmās, otrās investēšanas posma tajā dibinātājs var uz pusi samazināt savas esošās akcijas, bet citus 10 procentus sadalīt uzņēmuma darbiniekiem.

Taču, ja arī dibinātājam pieder tikai neliela daļa akciju, viņš var ļoti efektīvi vadīt uzņēmumu un kontrolēt tā darbību, kā to sekmīgi dara Marks Cukerbergs, Sergejs Brins un Lerijs Peidžs. Nevienam no viņiem nepieder vairāk kā 30 procenti uzņēmuma akciju.

Jaunie biznesa modeļi rada tādu vidi, kurā ne tikai algoti darbinieki veido biznesu, bet arī pretēji. Uzņēmējs, kurš pats dibinājis uzņēmumu, pēc kāda noteikta laika pārvalda tikai daļu uzņēmuma akciju paketes un, tāpat kā citi algoti darbinieki, par darbu uzņēmumā saņem atalgojumu.




Atalgojums rāda jūsu ieguldījumu kompānijā


Atalgojums jeb, citiem vārdiem sakot, kompensācija par padarīto darbu nosaka jūsu uzņēmīguma līmeni kompānijā. Tradicionālajās lielajās Eiropas korporācijās atalgojums, tāpat kā Lietuvā, ir vienīgā kompensācijas forma par darbu.

Lietuvā daudz biznesmeņu pēc uzņēmuma dibināšanas dzīvo no tā, ko nopelna no savām akcijām, – no dividendēm. Dibinātājs, kas uzņēmumā strādā par vadītāju, sev piešķir samērā mazu atalgojumu un citus ienākumus gūst no uzņēmuma dividendēm, pelna no akcijām, kas atliek, kad nomaksāti nodokļi un nokārtotas citas saistības.

Ja esat vienīgais uzņēmuma dibinātājs, jums pieder 100 procenti uzņēmuma akciju. Tad iespējams, ka jums krietni atmaksāsies saņemt naudas peļņu no dividendēm. Lietuvas, tāpat kā daudzu citu valstu likumi, kapitāla pieaugumam nosaka mazākus nodokļus nekā algai. Citiem vārdiem, valsts vairāk apliek ar nodokļiem algu nekā uzņēmuma kapitāla pieaugumu, tādējādi veicinot uzņēmējdarbību. Ja esat vienīgais akcionārs, jums tas tiešām atmaksājas. Ne visa peļņa, ko saņemat no akcijām, paliek jums. Taču, ja akcionāru ir vairāk vai arī jums pievienojas investori, ar kuriem nāksies dalīt akcijas un uzņēmuma kapitāla pieaugumu, jums kapitāla pieaugumu vajadzēs dalīt ar visiem akcionāriem. Saņemt tikai minimālo algu un atlikušo kompensāciju no uzņēmuma peļņas – dividendēm – jums neatmaksāsies.

Jaunā veida uzņēmumos parasti ir pavisam citāda prakse. Jau no paša sākuma gan uzņēmuma prezidents, viceprezidents, gan algots darbinieks saņem normālu tirgus atalgojumu un uzņēmuma nopelnītās peļņas daļu.

Vēlos uzsvērt, ka biznesmenis, kas dibinājis uzņēmumu, atalgojumu varētu saņemt divu iemeslu dēļ. Varbūt varētu domāt, ka veiksmīgam uzņēmuma dibinātājam, biznesmenim tāpat jau visa pietiek un viņam neko vairs nevajag. Taču, uzņēmumam attīstoties, viņš arī strādā kopā ar visiem, katru dienu investē savu laiku, domas un citus resursus. Tad visiem, kas piedalās uzņēmuma attīstības procesā, pienākas arī atalgojums. Uzņēmuma dibinātājs sev maksā algu saskaņā ar tirgus cenu un pelna no kapitāla pieauguma.

Protams, ļoti sekmīgā biznesā gadās interesanti izņēmumi. Tā Marks Cukerbergs saņem 1 ASV dolāru algu par visu gadu. Jebkurā gadījumā tirgus alga būs maza salīdzinājumā ar to, ko saņem “Facebook” no kapitāla pieauguma. Algu 1 ASV dolāra apmērā tā paša iemesla dēļ sev izvēlējās Stīvs Džobss.




Mazas kompānijas izvēlas arī profesionāļi


Jaunā biznesa veida uzņēmumā, gan tādā, kuram ir liela pieredze, gan pavisam nesen dibinātā, darbiniekiem tiks maksāta līdzīga lieluma alga. Tādējādi “Yahoo” viceprezidents, kā arī mazas, nevienam nezināmas kompānijas viceprezidents var cerēt uz līdzīgu 200 tūkst. ASV dolāru lielu algu gadā.

Turklāt mazā kompānijā strādājošam speciālistam būs daudz lielākas iespējas iegūt vairāk akciju. Šī iemesla dēļ speciālisti, kuri lielā uzņēmumā ieņem diezgan augstu amatu, strādā arī mazās kompānijās. Tāpēc kompānija, kurā strādā tikai trīs darbinieki, var piesaistīt speciālistus, kuri savā jomā strādā jau 20 gadus.



“Yahoo” viceprezidents, kā arī mazas, nevienam nezināmas kompānijas viceprezidents var cerēt uz līdzīgu 200 tūkst. ASV dolāru lielu algu gadā.


Jauno biznesa modeļu sniegto iespēju dēļ veidot biznesu mazos uzņēmumos uz Silīcija ieleju nāk daudz talantīgu un darbīgu cilvēku. Eiropā mazam uzņēmumam piesaistīt profesionāļus ir gandrīz neiespējami.

Esmu ievērojis, ka ne Lietuvā, ne Austrumeiropā netiek izmantota cita ļoti svarīga pozīcija – dalība valdē.

Protams, uzņēmumu vadība Lietuvā un Silīcija ielejā ļoti atšķiras. Lietuvā bieži uzņēmuma vadītājs ir arī uzņēmuma direktors, bet valde – tikai pavisam formāls orgāns. Lai gan tā ir paredzēta dibināšanas dokumentos, bieži darbojas tikai formāli. Žēl, ka lēmumi bieži tiek pieņemti bez sēdes, tikai formāli aizpildot dokumentus.

Amerikā kompānijas vadītājs bieži ir algots darbinieks un pakļauts valdei. Tikai valdes sapulcē tiek lemts kompānijas liktenis, darbības virziens un citi ar to saistīti jautājumi. Labs valdes darbs nāk par labu ne vien uzņēmumam, bet arī pašiem valdes biedriem.

Bieži valdē par konsultantiem tiek aicināti zināmi un savā jomā pieredzējuši cilvēki, kuriem ir plašs paziņu loks. Lai gan konsultanta pienākumi valdē var būt ilglaicīgi, tie neprasa ikdienas darbu. Ja profesionālis jūsu uzņēmumam veltītu pat tikai dažas stundas visa gada laikā, – tās ir ļoti noderīgas. Iztēlojieties, ka, nupat nodibinot uzņēmumu, jums būtu iespēja saņemt konsultāciju no “Microsoft” viceprezidenta. Viņa zināšanas, kontakti un pieredze augošās kompānijas darbiniekiem dotu tādu praktisku labumu, par kādu reizēm pat sapņot būtu pārdroši.

Turklāt kompānija ar tādiem valdes locekļiem iegūtu lielāku vērtību. Sniegt konsultāciju augošai kompānijai kļūtu izdevīgi arī pašam padomdevējam – kā kompensāciju par darbu saņemot ne vien simbolisku atlīdzību, bet arī uzņēmuma akcijas, piemēram, 1–2 procentus.

Piemēram, mūsu kompānijai “GetJar” padomu deva Heiki Mekijervi. Viņam bija liela pieredze “Nokia” kompānijā, un viņš pazina visus tās augstā ranga darbiniekus. Tā kā mēs strādājām telekomunikāciju jomā, mums tādi sakari un iespējas bija ļoti noderīgas. Pateicoties Heiki, varējām satikt “Nokia” viceprezidentu un ar viņu dažas dienas apspriest biznesa jautājumus. Ja Heiki nebūtu palīdzējis, tāda tikšanās vispār nebūtu iespējama. Bet par zināšanām un palīdzību padomdevējam mēs atlīdzinājām ar “GetJar” akcijām.

Šī prakse, ka vienā uzņēmumā augstu amatu ieņemošs cilvēks piedalās mazas kompānijas valdes darbā, ir diezgan bieži sastopama jaunā biznesa uzņēmumos. Lietuvā šāds atbalsts tiek izmantots ļoti uzmanīgi. Piemēram, “Omnitel” vadītāja Antana Zabuļa padomi kompānijai, kas tikai veidojas, būtu ļoti noderīgi. Kaut arī Zabulis pievienojas dažādām biznesa iniciatīvām, tādu praksi jauni uzņēmēji varētu izmantot biežāk un lietot zināšanas, kuras var sniegt citi pieredzējuši Lietuvas biznesa speciālisti.

Bez padomdevēja valdē dažreiz tiek uzaicināts arī konsultants. Atšķirībā no padomdevēja kādas nozares speciālists tiek aicināts sniegt konsultāciju kādā vienas reizes darījumā vai projektā. Viņam tāpat atlīdzību izmaksā naudā vai akcijās, bet dažreiz abos veidos. Tādi noteikumi ļauj konsultantam tiešā veidā piedalīties uzņēmumā, jo uzņēmuma kapitāla pieaugums būs noderīgs viņam personīgi.



Prakse, ka vienā uzņēmumā augstu amatu ieņemošs cilvēks piedalās mazas kompānijas valdes darbā, ir diezgan bieži sastopama jaunā biznesa uzņēmumos.


Piemēram, kad centāmies parakstīt darījumu ar “LG” un “Samsung”, lūdzām Džeimsam Mūnam konsultāciju. Dienvidkorejas tirgus ir diezgan specifisks, un tam ir daudz tradīciju. Mums, eiropiešiem, patiesi nebija viegli iemīt taku starp labi zināmām kompānijām ar senām tradīcijām. Konsultants Dž. Mūns ļoti palīdzēja un noorganizēja tikšanos ar uzņēmumu vadītājiem. Pēc sekmīga kopdarba izdevās parakstīt līgumu ar “LG”.




Investīcijas paaugstina uzņēmējdarbības pakāpi


Diezgan elastīgie mūsdienu biznesa modeļi ļauj ne tikai strādāt kompānijā, saņemt algu un akcijas. Arī jūs pats varat investēt – palielināt savu ieguldījumu kompānijā. Patiešām diezgan bieži dibinātāji un uzņēmuma darbinieki investē uzņēmumā, izmantojot kārtējo investēšanas posmu. Tas ir ļoti pozitīvs solis, kas daudz nozīmē arī citiem investoriem. Darbinieki taču labāk par jebkuru citu izprot uzņēmuma darbību un tā perspektīvas. Darbinieku vēlme investēt parāda, ka viņi tic sekmīgai attīstībai.

Investīciju vērtība mazā uzņēmumā var būt ļoti liela – investējot 100 tūkst. ASV dolāru, iegūsiet diezgan lielu īpašuma daļu, taču tāda naudas summa “Yahoo” kompānijā tagad nepalīdzētu nopirkt pat akcijas simttūkstošo daļu.

Par vienu no visu laiku veiksmīgākajām investīcijām var uzskatīt riska kapitāla sabiedrības “Accel Partners” investīciju sociālajā tīklā “Facebook”. “Accel Partners” iegādājās 15 procentu sociālā tīkla akciju par 12,5 milj. ASV dolāru. Un summa, kādu nopelnīja “Accel Partners”, ir patiešām iespaidīga! Tikai pāris gadu pēc investēšanas “Facebook” tirgus cena sasniedza rekordlielu summu – 100 mljrd. ASV dolāru. Starp citu, “Accel Partners” arī mūsu kompānijā “GetJar” investēja 17 milj. ASV dolāru.

Protams, ka, investējot jaunā kompānijā, jūs riskējat ar savu naudu. Taču risks biznesā – tā ir viena no svarīgākajām sastāvdaļām.




Karjera uzņēmumā vai savs bizness?


Mūsdienās uzņēmējdarbībā nav daudz ģēniju. Kāpēc dibinātāji nevēlas vadīt savu kompāniju? Risks, atbildība, darbs. Uzņēmējdarbība – pēc studijām vai pēc iespaidīgas karjeras. “Iezemieši” un eksperti – perfekta komanda.



Pirms sākam domāt, vai veidot savu biznesu vai iekārtoties darbā citā kompānijā, vajadzētu labi novērtēt savas iespējas un apdomāt šāda lēmuma sekas. No man bieži uzdotiem jautājumiem sapratu, ka joprojām nav pilnīgi skaidra uzņēmēja un paša biznesa loma sabiedrībā.

Dažreiz pat liekas, ka labs uzņēmējs līdzinās ģēnijam, kas izgudrojis kaut ko jaunu. Taču tāds uzņēmēja tēls bija ļoti izplatīts pirms simt gadiem, kā, piemēram, izgudrotājs un uzņēmējs Tomass Edisons pasaulei deva ne tikai elektrisko spuldzīti, bet arī 1093 citus svarīgus izgudrojumus. Savukārt Aleksandrs Greiems Bells 1876. gadā izgudroja tālruni un par to līdz pat šodienai pelnīti tiek uzskatīts par vienu no visu laiku ietekmīgākajiem cilvēkiem. Pateicoties viņam, pilnībā mainījās cilvēku komunikācija! Taču šādi gandrīz revolucionāri un dzīvesveidu pamatos mainoši izgudrojumi mūsdienās ir gaužām reti. Modernajā ikdienas biznesa dzīvē stereotipu par ģēnijiem tiešām nav.

Visi labāko un iespaidīgāko mūsdienu ierīču izgudrotāji – Bils Geitss, Stīvs Džobss, Lerijs Peidžs, Sergejs Brins un Marks Cukerbergs – ir tiešām ļoti gudri un apdāvināti lietpratēji savā jomā. Tomēr viņi vairāk ir dibinātāji, nevis atklājēji. Lai arī cik svarīgs un nozīmīgs būtu viņu kompānijas sniegtais pakalpojums vai produkts, tas nav bijis nekas tāds, ko pasaule līdz tam vispār nebūtu redzējusi. Minētajiem uzņēmējiem bija diezgan labas idejas un ļoti spēcīgas rakstura īpašības, kas noderīgas sekmīgam biznesam. Viņi bija atbildīgi, nebaidījās riskēt un smagi strādāt, lai realizētu savu ideju. Nav nācies sastapt nevienu uzņēmēju, kurš viegli būtu sasniedzis savu mērķi. Visi ir daudz un diezgan smagi strādājuši.

Turklāt ne visi cilvēki spēj riskēt un uzņemties atbildību vienādi. Vieni no mazām dienām jūt, ka viņiem patīk riskēt un viņi spēj būt atbildīgi par šāda lēmuma sekām. Cilvēki, kas nebaidās riskēt, biznesā jūtas daudz labāk nekā tie, kuriem risks rada bailes.



Cilvēki, kas nebaidās riskēt, biznesā jūtas daudz labāk nekā tie, kuriem risks rada bailes.


Uzsākot biznesu, uzņēmējs tiešām nejūtas drošs, viņam vienam jāpaveic daudz darbu, jāuzņemas daudz saistību. No brīža, kad noalgosiet pirmo darbinieku, būsiet atbildīgs arī par viņu. Jums būs regulāri jāmaksā viņam alga – pat tajā gadījumā, kad klients kavējas jums samaksāt naudu par sniegto pakalpojumu vai pārdoto produktu.

Algots darbinieks jutīsies daudz drošāk, ja viņam tiks piešķirta pastāvīga darba alga un būs dažādas sociālas garantijas. Tad pat slimības gadījumā par darbinieku parūpēsies darba devējs un valsts. Taču uzņēmuma īpašnieks nejūtas tik droši. Ja arī kas atgadīsies, saistības būs jāpilda laikā. Ja esat vienīgais dibinātājs, arī atbildība jāuzņemas vienam. Veidojot savu biznesu, pat grūti paredzēt, kādas rūpes var piemeklēt nākotnē. Dažreiz sokas ļoti labi, bet dažreiz pavisam neveicas. Ja nav pasūtījumu, tas nozīmē, ka nebūs arī naudas un nevarēsiet noteiktajā dienā izmaksāt saviem darbiniekiem algu.



Varbūt jums vēl nebūs nekāda taustāma labuma no uzņēmējdarbības, bet jūs jau turēs valgos daudz saistību!


Jaunā veida bizness ir ļoti dinamisks, un, izveidojot uzņēmumu, nokļūsiet jaunā un jums vēl nezināmā vidē. Taču, ja viss jau būtu pieredzēts, – nebūtu jaunā. Jums vajadzēs daudz strādāt un eksperimentēt, kamēr jūsu piedāvātā prece vai pakalpojums ieinteresēs pircēju.

Un paredzēt, kā darbosies jūsu radītais produkts vai pakalpojums, ir diezgan grūti. Turklāt visiem procesā iesaistītajiem cilvēkiem ir savas personiskās intereses – darbinieki cer uz laikā izmaksātu algu, valsts – uz laikā samaksātiem nodokļiem, klienti un partneri pieprasa kvalitatīvu produktu. Varbūt jums vēl nebūs nekāda taustāma labuma no uzņēmējdarbības, bet jūs jau turēs valgos daudz saistību! Tādā situācijā patiesi būs jābūt sava kuģa kapteinim, kurš nepieciešamības gadījumā biroja durvis aizver pēdējais.

Es pats, kad saņēmu pirmo nopietno projektu, darba laika beigās no biroja neizgāju četras dienas. Apkopēja atnāca un aizgāja, mainījās naktssargi, bet es līdz pēdējam centos pabeigt rakstīt programmas kodu. Lietuvas Tūrisma fonds 1999. gadā pasūtīja izveidot mājaslapu un kompaktdisku par Lietuvu “Travel Lithuania”. Mums tas bija pirmais tāda mēroga projekts, bet piedāvātā 30 tūkst. litu atlīdzība tajā laikā šķita iespaidīga.

Darbu pavisam vajadzēja pabeigt trīs mēnešos, taču laikam nenovērtējām visu darba apjomu un dažas nedēļas pirms darba nodošanas sapratām, ka nepaspēsim. Visa komanda strādāja diezgan daudz, lai gan nevarēju no darbiniekiem prasīt, lai kopā ar mani caurām naktīm sevi pieķēdē datoram. Nedrīkstētu aizmirst, ka mūsu privātais bizness komandas biedriem varētu nebūt tik emocionāli saistošs un, paveikuši uzdevumu, viņi labprāt dod priekšroku brīvajam laikam. Tad man kā uzņēmuma dibinātājam, komandas vadītājam vajadzēja uzņemties atbildību, lai darbs tiktu laikā pabeigts un projekts tiktu nodots norunātajā dienā.

Līdzīgā tempā strādāju pirmos trīs gadus, man nebija nekādas atšķirības, vai nedēļas nogale vai darba diena. Uz darbu gāju katru dienu. Doties brīvdienās sāku tikai pēc pieciem gadiem kopš uzņēmuma dibināšanas. Zināju, ka uzņēmums ir mazs un daudz darba nāksies paveikt pašam. Visa nauda, ko uzņēmums tērē, taču jānopelna, un šis līdzsvars prasa daudz pūļu.

Taču Silīcija ielejā gandrīz pirms trīsdesmit gadiem darbu iesākušie uzņēmēji strādā citādi. Manā studiju laikā pat ekonomikas lekcijās nepieminētais vārdu salikums “riska kapitāls” jau bija labi pazīstams Rietumos. Tieši riska kapitāls ļauj sākt biznesu, nodrošinoties ar pamata izdevumiem, un justies drošāk, kad, pienākot mēneša beigām, uzņēmuma kontā būs vajadzīgā nauda.




Savs bizness var sniegt brīvību


Taču, lai cik grūts būtu jaunā biznesa sākums, tas ir bezgala interesants un radošs process, kas prasa lielas personiskas pūles. Dažreiz nākas pārvarēt ne tikai apstākļu radītus izaicinājumus, bet arī labi pazīt sevi, savas stiprās un vājās īpašības, kuras jūs pavadīs izvēlētajā biznesa ceļā.

Es izvēlējos atbildību, risku, grūtu darbu un nospriedu pilnveidot to, kas man vislabāk patīk, jo zināju – vēlāk tas man dos rezultātus. Ikviens izpildīts uzdevums deva ne vien labumu uzņēmumam, bet arī man pašam ļāva pilnveidoties. Cenšoties izveidot diezgan kvalitatīvu projektu, vienmēr taču vajag daudz izzināt un mācīties pašam.

Protams, ne katrs darbs šajā garajā ceļā uz izraudzīto mērķi aizraus ar vēl nezināmām lapaspusēm. Man nav aicinājuma katru mēnesi apspriest uzņēmuma grāmatvedības jautājumus, bet ko var darīt – sākumā nebija citas izvēles.

Kad uzņēmumam sāks veikties, jums būs aizvien vairāk iespēju laiku ieplānot tā, kā pašam ērtāk. Dažādas tikšanās ar partneriem, investoriem, piedalīšanās konferencēs ļaus satikt brīnišķīgus cilvēkus, no kuriem varēsiet daudz uzzināt un iemācīties. Augstu vērtēju iespēju ceļot un ne vien komunicēt ar atsevišķiem cilvēkiem, piedalīties pasākumos, bet arī iepazīt valstis un pilsētas. Pašlaik jau varu veltīt laiku savai iemīļotajai nodarbei – fotogrāfijai un pastāvīgi papildināt savu ceļojumu fotogrāfiju emuāru “GeoGlance”. Esmu ļoti laimīgs, ka varu apvienot biznesu un vaļaspriekus.

Turklāt mūsdienu biznesa modeļi man ļauj ne vien vadīt uzņēmumu, bet arī tieši piedalīties produkta radīšanā. Kad iesāku biznesu, mani ļoti saistīja datorgrafika un bija īpaši interesanti veidot spēles. Kad uzņēmums paplašinājās, jau varēju atļauties algot dizainerus, kuri būtu atbildīgi par spēles māksliniecisko daļu. Jo vairāk komandā profesionāļu, jo, protams, labāk. Taču man allaž bijis interesanti spēļu dizainu veidot pašam.

Neesmu vienīgais, kas mēdz iesaistīties produktu veidošanā, pretēji praksei Eiropā – tā dara daudzi mūsdienu uzņēmumu vadītāji Amerikā. Pat pats Stīvs Džobss veidojis tādus produktus, kuri vispirms patika viņam pašam. Viņš pastāvīgi interesējās par pogām, šriftiem, krāsām. Varbūt tas skan egoistiski, bet visbiežāk visi vēlamies saņemt tikai pašas kvalitatīvākās preces. Tad kāpēc pašam tādas neradīt? Jo rūpīgāk un uzmanīgāk veidosiet produktu, jo lielāka ticamība, ka to novērtēs citi.

Piemēram, Sergejs Brins un Lerijs Peidžs par savas dibinātās “Google” kompānijas vadītāju iecēla Ēriku Šmidtu. Tieši viņš izveidoja tādu “Google”, kādu mēs to redzam pašlaik. Bet pats S. Brins un L. Peidžs darīja tieši to, ko prot vislabāk, – radīja jaunus produktus. “Facebook” izveidotājs Marks Cukerbergs par kompānijas vadītāju noalgoja Šerilu Sendbergu. Lai arī M. Cukerbergs ir kompānijas augstākais vadītājs, viens pats viņš nespētu gan sekmīgi palīdzēt radīt produktus, gan vadīt kompāniju.

Saprotams, ka, algojot labu menedžeri, vadītāju, uzņēmuma dibinātājam paliek vairāk laika kopā ar citiem darbiniekiem rūpēties par kompānijas izstrādātajiem produktiem vai pakalpojumiem. Varēsiet kopā ar radošo komandu domāt, piemēram, par mājaslapas dizainu.



Lai arī M. Cukerbergs ir kompānijas augstākais vadītājs, viens pats viņš nespētu gan sekmīgi palīdzēt radīt produktus, gan vadīt kompāniju.


Man pašam šķiet interesantas mūsdienīgās vadības puses. Allaž patīk komunicēt ar partneriem, īpaši lielākiem, kā “Microsoft” vai “Nokia”. Taču tāpat daudz laika pavadu kopā ar radošo komandu un palīdzu risināt ar produkciju saistītus jautājumus.

Turklāt uzņēmuma īpašniekam jābūt ieinteresētam, lai viņa darbiniekiem klātos pēc iespējas labāk. Ja darbinieki strādā labi, tas taču nozīmē, ka no tā iegūst gan viss uzņēmums, gan tā īpašnieks. Un, ja vadītājs var ar savām zināšanām pievienoties radošās komandas darbam, tas nesīs augļus visiem.

Bieži aizdomājos par to, ka direktors nav pats svarīgākais cilvēks kompānijā. Paši svarīgākie ir tie, kas rada produktu.

Mūsdienu korporācijas ļoti ciena savus darbiniekus un novērtē viņu īpašo ieguldījumu, radot preces vai pakalpojumus. Vadītāji ir ieinteresēti godināt labu darbinieku un paaugstināt viņu amatā, palielināt darba algu. Tad jaunā biznesa veida kompānijās darbinieki vienmēr ir motivēti veikt savu darbu ļoti kvalitatīvi, jo zina, ka tiks novērtēti. Tāds darba modelis ļoti atšķiras no Rietumeiropas uzņēmēju pieņemtā, kuri nereti no darbinieka prasa maksimālas pūles, bet par to maksā pēc iespējas mazāku algu.



Mūsdienu korporācijas ļoti ciena savus darbiniekus un novērtē viņu īpašo ieguldījumu, radot preces vai pakalpojumus.





Strādāt cita labā var būt grūti


Taču ne vienmēr iet kā pa sviestu un ne visi darbinieki ir apmierināti, pat strādādami tā saucamo sapņu kompāniju iestādēs. Iemesls ir acīmredzams: ja esat algots darbinieks, jūs vienmēr strādāsiet nevis pie savas, bet pie kāda cita vīzijas radīšanas. Viens mūsu kompānijas darbinieks, kurš pirms tam strādājis “Apple”, nolēma aiziet no šīs kompānijas, jo viņam vienkārši bija grūti piekrist S. Džobsa piedāvātajiem risinājumiem.

Lai gan jau minēju, ka algoti darbinieki mazāk riskē un viņiem ir daudz mazāka atbildība nekā uzņēmuma īpašniekam, tomēr, ja esat algots darbinieks, reti varēsiet darīt to, kas jums patīk. Pat tādu lielu kompāniju kā “Apple”, “Nokia” vai “Microsoft” darbinieki atzīstas, ka ne vienmēr var veidot to, ko paši gribētu. Un, ja cilvēks uz darbu sāk iet vien tāpēc, lai nopelnītu naudu, darbā pavadītās stundas būs veltīgas. Ilgākā laikā tāda rutīna apnīk ikvienam.

Protams, strādājot kompānijā ar labu slavu, var uzskaitīt daudz priekšrocību. Darbavieta kompānijā jums tiešām garantēs diezgan nodrošinātu nākotni, varēsiet dzīvot gana mierīgi. Veidojot savu biznesu, jāpiedzīvo daudz sarežģītu situāciju, pašā kompānijas rašanās sākumā nāksies pārciest daudz stresa. Lai arī cik daudz darba ieguldītu, varbūt pat vairākus gadus pēc kārtas dienu un nakti, realitāte var izrādīties nežēlīga – nepaveicās.





Конец ознакомительного фрагмента. Получить полную версию книги.


Текст предоставлен ООО «ЛитРес».

Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию (https://www.litres.ru/i-ja-laurs/jauna-pieeja-biznesam/) на ЛитРес.

Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.



notes


Примечания





1


Startup – latviski to var tulkot kā uzņēmums attīstības stadijā, jaunuzņēmums. (Tulk. piezīme)